Vasaru tūrisma biznesā mēdz uzskatīt par pļaujas laiku.
Vasaru tūrisma biznesā mēdz uzskatīt par pļaujas laiku. Vijciema pagasta viesu nama “Dravnieki” saimnieks Gunārs Kuga atzīst, ka tā tas arī ir, tomēr šovasar viņa lauku tūrisma saimniecībā ciemiņu nav daudz. Tie, kuri atbrauc, par to gan neuztraucas, jo ir meklējuši tieši to, ko piedāvā G. Kuga.
Tas ir klusums un miers, kurā spēkus palīdz atgūt apkārtējās dabas pirmatnīgums. Jā, jā, – ārzemniekiem, kuri Eiropas lielajās valstīs mežu vairāk pazīst kā koptu parku, tieši tā arī šķiet. Ceļš uz “Dravniekiem” vijas caur skraju priežu mežu un ir plašu mellenāju platību ieskauts. Šur tur sūnās pavīd sārtas bērzlapju cepurītes. Liekas, pazušana mežā ir neizbēgama, bet tad jau parādās skaisti kopts mauriņš ar sēņu namiņu, kurā sēņotāji savākto var vārīt un pēc tam – nobaudīt.
To gan vēl sauc arī par medību un medus namiņu, bet par to vēlāk.
“Kādreiz “Dravniekus” dēvējām par atpūtas bāzi, bet tad nomainījām nosaukumu un piešķīrām šai vietai brīvdienu nama statusu. Vārds “bāze” cilvēkiem var likt iedomāties, ka te ir liels pulks atpūtnieku, sportistu un viss mutuļo. Tā ir tikai dažos masu pasākumos. Mēs cilvēkiem piedāvājam klusumu, pastaigas pa skaistu mežu, tīru gaisu un visu pārējo, ko var gūt no dabas,” stāsta G. Kuga.
Konkurence tūrisma biznesā samazina ienākumus
G. Kuga “Dravniekos” ir izveidojis kamīnzāli, kuras sienas rotā viņa medību trofejas, nakšņošanai ir iekārtojis divas mājas. Vienā guļamvietas paredzētas 17 cilvēkiem, bet otrā ēkā ir divas divvietīgas guļamistabas. Vasaras karstumā dīķī var nopeldēties, bet tiem, kuri mīl lielāku komfortu, krastmalā iekārtotas dušas.
G. Kuga ar lauku tūrismu nodarbojas vairākus gadus. Viņš atzīst, ka pirms diviem gadiem tūristu “Dravniekos” bijis vairāk. “Jau pērn atpūtnieku nebija daudz, bet šogad to ir pavisam maz. Tikai tagad, jūlijā, parādās vairāk ceļotāju. Pašlaik viesu namā atpūšas daži vācu tūristi. Šogad jau aprīlī un maijā bija jauks laiks, bet nesagaidījām nevienu atpūtnieku. Es domāju, ka viens no iemesliem šādai situācijai ir konkurences palielināšanās tūrisma uzņēmējdarbībā. Daudzi nozares attīstībā ir pieteikušies uz Eiropas Savienības fondu līdzekļiem, kā arī ņēmuši kredītus. Eiropas atbalsti ir lieli, un par tiem var iekārtot ļoti modernas un komfortablas atpūtas bāzes. Turklāt liela to daļa atrodas diezgan tuvu Rīgai, bet mana saimniecība ir tālu no galvaspilsētas. Es vairs neesmu tik jauns, lai ņemtu lielus kredītus, turklāt tie uzņemējdarbību padara riskantu. Ja neveicas, tad ir bankrots. Šeit visu esmu izveidojis ar saviem spēkiem un, ja arī peļņas nebūs, varēšu mierīgi bez parādiem gaidīt labākus laikus. Turklāt manam piedāvājumam ir gluži cita specifika. Mūsu viesu nams nevar sacensties ar lielām un modernām atpūtas bāzēm, toties varam piedāvāt mierīgu atpūtu pie dabas, kur nav pilsētas skaļuma un burzmas. Ir cilvēki, kuriem tieši tas patīk,” saka G. Kuga.
Var iepazīt mežu un dzirdēt mednieku stāstus
“Dravnieki” ir iestājušies lauku tūrisma asociācijā “Lauku ceļotājs”, bet internetā atvēruši savu mājas lapu. “Mums ir sava vieta asociācijas reklāmu bukletā, mājas lapā informējam par savu piedāvājumu. Ja cilvēki vēlas doties garākās pastaigās pa mežu, dodamies līdzi un parādām, kur katra stiga ved. Dažreiz gadās, ka atbrauc ģimenes un sievietes dažas stundas vēlas palasīt ogas vai sēnes. Te to visu var. Savukārt sēņu namiņā sēnes var izvārīt, un turpat arī nogaršot pagatavoto maltīti. Par mednieku namiņu to dēvē tādēļ, ka mednieki šeit mēdz sadalīt gaļu. Savukārt medus namiņa statusu ēka ieguvusi tādēļ, ka te saimnieks novietojis dažādus dravniecības piederumus, lai iebraucēji redzētu, kā medu vākuši latvieši. Sporta mīļotājiem dīķa malā ir iekārtots futbola laukums. Ir arī pirts,” stāsta G. Kuga.
Viesu nama saimniekam ir vairāk nekā 50 gadu ilgs mednieka stāžs. Tagad gan viņš medībās neiet, bet iebraucējiem ir gatavs pastāstīt dažu labu mednieka stāstu.
Uzņēmējam jāprot runāt ar visiem cilvēkiem
Viņš piekrīt, ka uzņēmējam tūrisma biznesā jāprot rast kontakts un runāties ar dažāda kultūras līmeņa cilvēkiem, jo ne visi ir pieklājīgi un prot kārtīgi uzvesties. “Parasti visus negludumus novēršam ar humoru. Jāatzīst gan, ka ar rupjiem un vulgāriem cilvēkiem, kuri te pieprasa nez kādus labumus, man nav iznācis satikties. Lielākā nelaime ir tā, ka daži aizmirst papīrus un izsmēķus iesviest atkritumu urnā. Tagad šāda netikuma apkarošanai esmu izdomājis diezgan iedarbīgu paņēmienu. Kad atbrauc tūristi, parādu, kur ir urnas, un saku, ka maksāšu katram 50 santīmu, kurš atradīs un iemetīs urnā vienu izsmēķi, bet, ja es atradīšu kādu viņu nomesto, iekasēšu latu. Tā pasaku, visi nosmejamies, bet izsmēķu nav,” stāsta G. Kuga.
Viss atkarīgs no spējām mārketingā
Vērtējot sasniegto, G. Kuga atzīst, ka viņš “Dravniekos” nekādu lielo peļņu negūst. “Nopelnu vien tik daudz, lai uzturētu ģimeni un šeit visu iekārtoto. Protams, tajās saimniecībās, kurās apgrozās lieli kredīti un to ieguldījumam atbilstoši piedāvājumi, ir arī citi ienākumi. Es uz to neizeju. Jau dažus gadus uzturu tikai sasniegto līmeni, jo, kā jau teicu, es negribu savu biznesu pakļaut riskam. Domāju, ka tūrismam mūsu valstī ir nākotne. Arī mūsu asociācija “Lauku ceļotājs” ir attīstījusi savu darbību. Nekur nepazudīs arī interese par tādām vietām kā “Dravnieki”. Latvijā, pēc manām domām, dabas jaukumu vēl ilgi varēs labāk baudīt nekā Rietumos,” apliecina G. Kuga.
Painteresējos, kā šovasar klājas vēl citiem lauku tūrisma uzņēmējiem. Ēveles pagasta zemnieku saimniecības “Ķempēni” īpašnieks Ivars Āboltiņš, tāpat kā G. Kuga, daudzus gadus darbojas tūrisma biznesā un par šā gada ienākumiem ir ļoti iepriecināts. “Šogad esmu piedzīvojis neiedomājamu pieprasījumu daudzumu. Kaut arī Rīgas apkārtnē tūrisma biznesā iesaistījušies uzņēmēji ir ieguldījuši daudz Eiropas Savienības līdzekļu un uzcēluši varenas ēkas tūrisma industrijas attīstībai, tomēr tas manu uzņēmējdarbību nav ietekmējis. Viss ir atkarīgs no spējas darboties mārketingā. Es reklāmas veidošanai pievēršu lielu uzmanību, un tas man atmaksājas,” saka I. Āboltiņš.
Pēc viņa domām, valsts solītā palīdzība lauku tūrisma attīstībai joprojām ir tikai sarunu līmenī un patiesībā viss ir atkarīgs no paša darītāja. “Bija Zemkopības ministrijas solījumi veidot fondu mazattīstītu rajonu izaugsmei, lai radītu jaunas darbavietas. Viena no projektā iekļautajām jomām, kur būtu vajadzīgs darbaspēks, ir arī tūrisms. Lielāku nonsensu es nezinu. Šajos mazattīstītajos rajonos vairs nav kas strādā, jo darbspējīgie cilvēki ir aizbraukuši peļņā uz citām vietām. Joprojām ir spēkā patiesība, ka viss atkarīgs tikai no paša darītāja,” saka I. Āboltiņš.
