Iluta Medne jau vairākus gadus dzīvo Francijā, tomēr savā būtībā viņa ir tā pati nemiera pilnā smilteniete, kāda palikusi draugu atmiņā Smiltenē un Latvijā.
Iluta Medne jau vairākus gadus dzīvo Francijā, tomēr savā būtībā viņa ir tā pati nemiera pilnā smilteniete, kāda palikusi draugu atmiņā Smiltenē un Latvijā. Tur, Francijā, daudz kas ir citādāks nekā šeit, arī cilvēki…
Iluta savulaik Smiltenē vadīja labdarības organizāciju “EMMAUS Smiltene” un šajā darbā ik dienu tikās ar cilvēkiem no dažādiem sabiedrības slāņiem. Vienlīdz enerģiski viņai vedās sarunas gan ar turīgajiem, no kuriem bija jālūdz palīdzība, un gan ar atstumtajiem, kuriem šī palīdzība bija jādod. Brīžiem šķita, ka šajā sievietē enerģijas ir pat mazliet par daudz. Tā bija toreiz…
Varbūt tā būs visa dzīve
Šodien man iepretī sēž tā pati Iluta, bet tomēr gluži cita.
“Vai šis solis bijis pareizs, atbildēt varēs pēc gadiem pieciem. Šobrīd jūtos apmierināta, jo apmierināti ir mani bērni. Pirms tam Latvijā meita un dēls jau sāka gausties, ka darba dēļ viņi mammu vispār vairs neredz. Tāda situācija ir daudzās Latvijas ģimenēs,” tā 2002. gada decembrī “Ziemeļlatvijai” teica bijusī smilteniete. Toreiz viņa bija pārliecināta, ka nekad nepārstās būt latviete, bet nezināja, cik ilgi nodzīvos Francijā. Varbūt tā būs visa dzīve. Bet vienu viņa zināja pavisam droši — atgriezties Latvijā būs daudz grūtāk nekā toreiz bija aizbraukt.
Drīz būtu gaidāms pasaules gals
Četri gadi pavadīti un atdoti Francijai. Tie ir bijuši interesanti un ļoti, ļoti grūti. Vispirms jau morāli. Jebkuram cilvēkam, kas aizbrauc uz svešu valsti, tur iedzīvoties nav viegli. Tā ir cita kultūra. Cita dzīve. Citi ieradumi. “Visu laiku apsvēru, vai nebraukt atpakaļ. Domāju, ka nekad nevarēšu iedzīvoties un ka man tas viss nav pieņemams. Tagad, kad atbraucu uz Latviju, sapratu, ka te vairs negribu dzīvot. Šeit pārāk virmo sacensību adrenalīns — kurš kuru? Pavērojiet, kā pa ceļu brauc mašīnas. Tās nevar “pasēdēt” viena otrai astē. Visus kaut kas dzen. Priekšējais noteikti ir jāapdzen. Vienalga, vai pārkāpj satiksmes noteikumus vai ne. Visi steidzas dzīvot, it kā drīz būtu gaidāms pasaules gals,” komentē Iluta.
Francijā ir miers. Viņa ciena šo mieru, jo ar to ir labi, un šis trakums nav vajadzīgs. “Pirmās trīs dienas vispār biju te kā pazudusi. To nevar izstāstīt, tas ir jāsajūt. Zinu, ka jūs visi esat pieraduši. Es arī te biju un dzīvoju tajā visā, skrēju un skrēju. Pirmajā gadā Francijā mocījos ar adrenalīna trūkumu. Tas ir kā narkotika. Nevarēju saprast, kāpēc jūtos tik slikti, kas ar mani notiek. Tad beidzot sapratu, kas tas ir.”
Iluta iemācījusies cienīt valsti, kurā dzīvo. “Dzīvoju Francijā un saprotu, ka šī valsts ir vērtība. Ja maksāju nodokļus, tad ar to lepojos, jo valsts man dod pretī drošību un garantijas. Tā visa pietrūka Latvijā. Saprotu — ne jau cilvēki ir vainīgi, ka šeit nav sociālo garantiju, ka nav aizsardzības. Viņi negrib maksāt nodokļus, jo nav atpakaļnākoša soļa. Ja par kaut ko maksā, tad pretī jāsaņem prece vai atbalsts. Protams, arī Latvijā daudz kas veidojas un daudzas lietas ir jaukākas nekā Francijā. Cilvēki strādā ar daudz lielāku pienākuma sajūtu nekā franči. Bet man patīk, ka Francijā likums ir likums un tas ir jāievēro.”
Draudzība izstieptas rokas attālumā
Dienās, ko Iluta pavadījusi Latvijā, viņa apjautusi, ko neizprata Francijā. “Šķita, ārprāts, savu valsti esmu pazaudējusi, jaunajā vēl neesmu iedzīvojusies. Kas tagad notiks?! Kur ir mana vieta? Tagad zinu, ka mana vieta ir Francijā. Šeit mani saista tikai draugi. Mēs Latvijā mākam sirsnīgāk draudzēties. Francijā tā nav. Franči draudzējas citādāk. Tā ir draudzība izstieptas rokas attālumā. Mēdz būt daži draugi, nevis puse pagasta. Man Latvijā ir burvīgi, Dieva doti draugi, un viņi šeit mani saista. Tomēr draugi ir draugi, mēs dzīvojam katrs savu dzīvi. Satiekamies, priecājamies, bet pēc tam katrs aizejam uz savām mājām,” secina Iluta.
Valoda? Jā, mums katram ir sava dzimtā valoda, pie kuras esam pieraduši, tomēr Iluta pārliecinājusies, ka visilgāk cilvēka atmiņā saglabājas garšas. “Manī joprojām ir šīs garšas atmiņas. Latvijā nav tik ļoti ķimizētu produktu un garšas rada prieku. Ar baudu var ēst gaļu, tāpat — biezpienu, jo Francijā tāda nav,” sajūsminās Iluta.
Kapeiku desmit reižu apgrozīs
Viņa uzsver, ka nekādā gadījumā nevēlas noniecināt Latviju un apgalvot, ka te ir slikti dzīvot. Latvijā cilvēki dzīvo labi. “Šeit ir ļoti augstas cenas, tāpēc cilvēki daudz strādā, plēšas, pelna naudu, bet nedzīvo slikti. Ticiet man, šeit dzīvo ļoti izšķērdīgi. Francūzis katru kapeiku desmit reižu apgrozīs, saliks pa čupiņām. Latvieši tomēr vēl dzīvo pēc principa, ka rītdien būs pasaules gals. Viņi steidzas iztērēt naudu un steidzas atkal nopelnīt jaunu. Ja viņiem dzīve būtu mierīgāka, tad tā nenotiktu,” domā Iluta. Tas gan neattiecas uz bagātajiem frančiem, kuru nemaz tik daudz nav. Vidusslāņa iedzīvotājs, kas strādā, dzīvo ar ģimeni un saņem vidējus ienākumus, nekad nenotrieks naudu par kaut ko labi izreklamētu.
Arī Francijā cilvēki ņem kredītus, bet dara to ar prātu. Kredītu var saņemt tikai tad, ja ir stabils darbs ar beztermiņa līgumu. Ja tās ir darba attiecības, piemēram, tikai ar trīs mēnešu līgumu, tad pat nevienā veikalā neizsniegs preces uz kredīta. Par banku vispār nerunāsim. Visur ir jāpierāda savi ienākumi. “Staigā ar savām algas lapām, uzrādi visus savus ienākumus, uzrādi visus izdevumus. Liekas, ka tas ir personīgi, bet nevienu tas neinteresē. Dokumenti ir jāuzrāda, un tikai tad tiek sniegta atbilde, vai dos kredītu vai ne,” komentē Iluta. Stabiliem ienākumiem jābūt pat tad, ja veikalā uz kredīta iegādājas dīvānu vai datoru.
Vēl kaut kādus suņa murgus
Latvijā dzīvojot, pie daudzām lietām var pierast. Kad senāk Iluta ar to visu saskārās, tas nelikās nekas īpašs. Pagājuši četri gadi. “Man neviens nemurkšķ pie auss, lai kaut ko iedodu. Man neviens nestāsta, ka bijis slims un, lai nesaslimtu vēl vairāk, bija jāpiedzeras. Un vēl kaut kādus suņa murgus, kas attaisno dzeršanu,” vērtē Iluta. “Tagad Latvijā — baukš! Atkal! Gandrīz visās mājās, kur ej, tomēr ņem to šņabja pudeli. Jā, arī pie mums atnāk ciemiņi, mēs izdzeram kādu aperitīvu vai kokteilīti, bet neviens no tā īpaši neapreibst. Pēc tam iet ēst vakariņas vai pusdienas. Biju jau aizmirsusi, un, paldies Dievam, gribu to aizmirst, kā ir, ja ir jābūt blakus tam, kas nepatīk. To es vairs negribu.”
Pilsētiņā, kurā dzīvo Iluta, centrā ir viena vieta, kur savācās bomži un dzērāji. “Tas ir pie tirgus, bet es tur vienkārši neeju. Pie mums bija atbraukusi ciemos vecāmāte. Viņa trīs mēnešus nodzīvoja un visu laiku intensīvi meklēja dzērājus. Nepārspīlēju, tiešām visur meklēja. Reiz bijām parkā, bērni spēlējās smiltīs, un viņa beidzot tos ieraudzīja pie krūmāja. Tur sēdējā kāda manāmi iereibusi kompānija. Tas bija pēc trīs mēnešu meklējumiem. Viņa divas reizes gāja skatīties un sajūsminājās, ka tomēr redzējusi dzērājus. Tas bija kaut kas ekskluzīvs,” pasmaida Iluta. Viņa paskaidro, ka gan jau arī Francijā kaut kur ir tādi cilvēki, bet viņas apkārtnē tādu nav. “Nedzīvoju tādā vidē,” Iluta ir strikta.
Šobrīd varu atļauties dzīvot
Iluta atzīst, ka šajos četros gados viņa spējusi savai ģimenei nodrošināt tādu labklājības līmeni, kādu grūti bija sasniegt visā Latvijā nodzīvotajā laikā. Tomēr to nevar salīdzināt, jo bija citi laiki, arī padomju gadi pa vidu.
“Manā dzīvē daudz kas ir mainījies. Pēc šiem gadiem man ir liela, labi, bet ne ekskluzīvi, iekārtota māja. Katra lieta ir vajadzīga tam, kam tā domāta. Mašīna, lai ar to brauktu, nevis spīdētu. Māja domāta dzīvošanai. Lai būtu labi, nevis lai varētu lielīties. Bērniem katram ir sava istaba.
Protams, kad pērku, domāju. Nešķiežu naudu pa labi un pa kreisi. Starp citu, Latvijā nauda tērējas daudz ātrāk nekā Francijā. Te tā burtiski izkūst,” novērojusi Iluta.
“Šobrīd varu atļauties dzīvot. Mierīgāk. Bet arī Francijā viss nenāk viegli. Ļoti dārga ir elektrība un ūdens. Kamīna malkas cena ir astronomiska. Ir nodoklis par to, ka mājās ir televizors. Dzīves nodoklis katru gadu jāmaksā. Ienākuma nodoklis, kas atkarīgs no ģimenes stāvokļa. Vientuļi cilvēki, ja saņem labu algu, maksā ļoti lielu šo nodokli. Francijā sociālā sistēma ir izveidota ļoti labi. Kāpēc Latvijā tādas nav? Tāpēc, ka Latvija ir maza valsts. Ienākumi nav tik lieli, lai ko tādu varētu izstrādāt.
Francijā cilvēks var atļauties slimot arī tad, ja ir pilnīgs nabags. Ja ienākumi ģimenē ir labi un sasniedz noteiktus griestus, cilvēks papildus līdzekļiem, ko slimokasei jau atvelk no viņa ienākumiem, maksā arī otru apdrošināšanu. Par to jāmaksā katru mēnesi. Aizejot pie ārsta, par pakalpojumiem būs jānorēķinās, bet pēc diviem vai trijiem mēnešiem slimokase šo naudu ieskaita pacienta kontā. Par brillēm un zobu labošanu gan jāmaksā visa summa, bet medicīniskie pakalpojumi un medikamenti ir bez maksas. Ja cilvēkam nav ienākumu, sociālās aizsardzības kasē jāiesniedz domumenti un gadu vispār nekas nav jāmaksā par medicīniskajiem pakalpojumiem. Par visu samaksā slimokase. Pēc gada, ja ienākumi nemainās, šo procedūru atkārto.
Mazākajās pilsētās ir klusā stunda
Vai tiešām Francijā viss ir tik labi? Nekas nekaitina? “Francijā viss notiek lēni. Manī ir daudz enerģijas, tāpēc tas tracina. Dokumentu kārtošanā viss notiek ar pilnīgu un absolūtu mieru. Pasi var pusgadu gaidīt. Arī citas lietas kārto lēni. Tas tāpēc, ka cilvēki ciena savu laiku. Francūzis no 9.00 līdz 17.00 strādā un, ja kaut ko nav izdarījis, neuztraucas. 17.00 iziet no kabineta un aiztaisa durvis, lai gan tur ir palicis darbs. Viņš ciena savu dzīvi. Pulksten 12.00 ir pusdienas laiks. Lielākā daļa iestāžu vienkārši aizver durvis, un līdz diviem vai pustrijiem mazākajās pilsētās ir klusā stunda. Nevienu cilvēku uz ielas neieraudzīt. Benzīnu nepaņemt, veikalā maizi nenopirkt. Klusums, neviena nekur nav, visi ietur pusdienas. Viss ir apstājies. Lielajās pilsētās, protams, tā nav,” komentē Iluta.
Viņa var atļauties būt latviete
Kā ar izklaidi? Lielākā izklaide ir pilsētas svētki. Cilvēki pulcējas un svin. Katru dienu pilsētnieki uz krogiem neiet. Jaunieši šad tad aiziet uz diskotēkām. Pilsētas centrā spēļu zāles nav. “Pat nevaru iedomāties, kur tās atrodas. Nezinu. Tā kā šeit, ka krīt acīs un gandrīz iekšā rauj, nav noteikti. Ir lielais pilsētas kazino, tas atrodas pie parka, bet tas nav pilsētas centrā. Tur ir teātris, restorāns un atpūtas komplekss,” paskaidro Iluta.
Cik daudz jaunajā mītnes zemē viņa var atļauties būt latviete? “Ģimenes draudzējamies, cepam kartupeļu pankūkas, vafeles, un tie nabaga vīrieši sakostiem zobiem staigā, jo mēs runājam latviski. Tad sūtām viņus kaut ko padarīt, lai ļauj mums patusēt,” pasmaida bijusī smilteniete. Francijā ir ļoti daudz imigrantu no bijušajām padomju republikām, arī no Kaukāza. Tagad Iluta, piemēram, uzzina vēstures faktus par armēņu genocītu, par ko iepriekš nebija informēta. Daudz bēgļu ir no Čečenijas. “Krieviski uz ielas lamāties nav ieteicams, jo tur ir daudzi, kas to saprot,” pajoko Iluta.
Mājās viņa runā latviski, bērni dažreiz atbild franciski. Karlīna saprot un runā latviski, bet slikti veido teikumus. “Paņemšu dušu un tad iešu,” ir frāze, kas liek pasmaidīt, jo domāts — nomazgāšos.
Mazais dēls Dāvids, kas dzimis Francijā, Latvijā jūtas ļoti labi. Kad dzird vārdus latviski, atkārto tos kā papagailis, tomēr runā un labāk saprot franciski, arī atbild savā dzimtajā valodā. Gēni dara savu. Saprot arī latviski, bet labāk paklausa, ja ar viņu runā franciski. Vecākajam — Intaram — nav problēmu ne ar latviešu, ne franču valodu.
“Mājās mums ir ļoti daudz latviešu grāmatu. Cik vien varēšu, to visu vilkšu. Vai bērni varētu atgriezties Latvijā? Neko nevar zināt, bet Intars pateica, ka tā vairs nav viņa valsts. Kad izstudēs, viņš būs aviācijas pilots. Karlīna vēl maza,” prāto Iluta.
Tomēr dzīvotu šeit un plēstos šeit
Ja dzīvi varētu pagriezt atpakaļ, vai atkal brauktu projām? “Nē. Tomēr dzīvotu šeit un plēstos šeit. Ļoti daudz ir nācies sevī salauzt un mainīt. Nekad nebiju kosmopolīte, man nekad agrāk neienāca prātā, ka varētu pamest Latviju. Pirms braukt projām, ir jāapsver, kādas ir dzīves vērības, kas dzīvē ir primārais. Tas adrenalīns manī ir joprojām. Ieeju EMMAUS kabinetā, un jau sāk pulsēt asinis, varētu ķert Ārijai (tagadējā biedrības vadītāja — no red.) darbu no rokām ārā,” atzīstas Iluta. “Francijā tas nenostrādā. Tas ir tikai te. Ne jau tāpēc, ka mani tur neatzīst vai nepazīst. Viss ir kārtībā, mani ciena, jo esmu sevi pierādījusi. Strādāju mērijā. Bet tomēr tur cilvēkiem ir cits temperaments.”
Vai nav vēlmes atgriezties pēc šā adrenalīna? “Bieži esmu par to domājusi. Kam būtu jānotiek? Kādam būtu jāaizskar manī tās jūtas, kas ļoti vārīgas. Tad es varētu atkal mainīt savu dzīvi,” secina bijusī smilteniete.
