Vakar, 25. martā, Latvijā daudzviet aizvadīti pasākumi, atceroties pirms 70 gadiem – 1949. gada martā – notikušās Latvijas iedzīvotāju masveida deportācijas, kad Padomju Savienības okupācijas režīma iestādes uz Sibīriju izsūtīja tūkstošiem nevainīgu Latvijas iedzīvotāju, nežēlojot ne mazus bērnus, ne sirmgalvjus.
Birutai Paulsonei 1949. gada martā aizbrauca pakaļ uz skolu. Toreiz viņai bija 11 gadi, meitene mācījās 4. klasē. “Draudzenes tētis bija nosūtīts pie izvešanas. Viņš mani paņēma klēpī mašīnas kabīnē, man nevajadzēja rāpties augšā kravas kastē. Mašīna sāka braukt, un es jutu, ka viņš raud,” atceras smilteniete Biruta Paulsone, tagad jau seniore sirmu galvu.
Biruta un viņas mamma izsūtījumā Sibīrijā pabija vien pāris gadus. Latvijā viņas pārradās 1951. gadā, pateicoties Birutas audžumammas pūliņiem.
“Mana mamma bija kalpone pie saimniekiem, ļoti labi cilvēkiem, kuri mani uzaudzināja un pat deva man savu uzvārdu. Pāris dienas pirms izsūtīšanas nomira audžutēvs. Tā arī viņš palika zārkā guļot neapbedīts. Bēres bija paredzētas svētdien, mūs izveda piektdien. Neviens nedomāja, ka paņems ciet arī manu mammu. Kad atnāca čekisti, viņa čekistu acīs laikam par daudz aizstāvēja savus saimniekus,” pieļauj Biruta Paulsone.
Kopš Latvijas valsts atguva neatkarību un 14. jūnijs un 25. marts tika oficiāli atzīti par latviešu tautas deportāciju piemiņas datumiem, Biruta kopā ar dzīvesbiedru regulāri ierodas uz atceres pasākumiem pie pieminekļa “Sašķeltā ģimene” Smiltenē, jo tie ir traģiski notikumi, ko nevar un nedrīkst aizmirst. To vakar atceres brīdī Smiltenē klātesošajiem atgādināja arī luterāņu draudzes mācītājs Reinis Kulbergs.
“Aizvien mazāk mūsu vidū paliek to cilvēku, kuri 1949. gada 25. martu, tālākās dienas un gadus piedzīvojuši un pārdzīvojuši paši personīgi un pieredzējuši savām acīm. Atceres pasākums ir brīdis stingri apdomāt, kas vajadzīgs mūsu tautai, lai tādas dienas mūs vairāk nepārsteidz, lai mēs neiedomājamies sevi lepnākus, kādiem jābūt cilvēkiem, lai mēs sevi nemaldinām un nevedam pretinieka ceļā, jo arī tie pretinieki, kuri plānoja ļaunumu pret latviešu tautu, bija cilvēki. Arī viņiem bija sākums ģimenē un tautā. Arī viņiem bija kaut kādas vērtības,” aizdomāties aicina R. Kulbergs.
Atceres pasākumā klātesošo vidū bija arī skolēni, un Smiltenes novada politiski represēto nodaļas “Trimdinieks” valdes priekšsēdētājs Arvīds Kaupe vērsās tieši pie viņiem ar vēlējumu jaunajai paaudzei atcerēties 1941. un 1949. gada deportācijas un veidot savu dzīvi un savu valsti tā, lai tas nekad vairs neatkārtotos.
