Skola nav tikai vieta, kur bērni solā pilda uzdotos uzdevumus un klausās skolotāju stāstījumā – to zeltainajā rudenī spilgti apliecina Smiltenes Trīs pakalnu pamatskola. Pirmās trīs nedēļas pirmo klašu skolēniem bija izzinošs, piepildīts un bagātīgs piedzīvojums, kas aizrāva pat vecākus.
Kādu dienu Smiltenes Trīs pakalnu pamatskolas 1.b klases audzinātājas Intas Purgales elektroniskajā pastkastītē iekrita vēstule ar aicinājumu piedalīties Zemkopības ministrijas izsludinātajā jau par tradīciju kļuvušajā konkursā “Mūsu mazais pārgājiens”. I. Purgale kopā ar kolēģēm Dzintru Vaivodi un Anitu Žeļezkinu un saviem bijušajiem audzēkņiem “Mūsu mazajā pārgājienā” piedalījās vairākkārt, gūstot augstus panākumus un pat uzvaru Latvijas mērogā. Šajā mācību gadā skolotājas neplānoja iesaistīties konkursa aktivitātēs, jo pirmīšu ievešana lielajā skolas dzīvē ir nozīmīgs uzdevums. Tomēr viņas ieintriģēja konkursa mērķis – pievērst bērnu uzmanību meža daudzveidīgajām bagātībām un meža nozares devumam Latvijā. Pieredzes bagātās un radošās skolotājas septembrī (konkursa pieteikšanās termiņš ir 30. septembris – red.) papildu darba tiešajiem pienākumiem apņēmās kopā ar skolas jaunākajiem skolēniem paveikt neiespējamo – veikt literatūras un citu informācijas avotu izpēti par meža nozares devumu savā pagastā, pilsētā un novadā, doties izpētes pārgājienā un ekskursijā, lai apzinātu meža bagātības un meža nozares devumu, bet pēc tam sagatavotu radošu izpētes darbu, kas ir pārgājiena vai ekskursijas apraksts brīvā stāstījumā, esejas vai citā literārā formā, papildinot aprakstu ar stāstnieku liecībām un vizuālo informāciju. Kad paveikti pirmie teorētiskie darbi, jāsper nākamais solis – pošanās “Mūsu mazajam pārgājienam”.Vispirms skolotājas, pēc tam bērniLai iepazītu kāds ir meža nozares devums Smiltenei un tās apkārtnei, skolotājs I. Purgale un Dz. Vaivode uzrunāja VAS “Latvijas valsts meži” Austrumvidzemes mežsaimniecības Silvas meža iecirkņa vadītāju Normundu Vīksnu. Pieredzējušais mežsaimnieks ar prieku iesaistījās konkursa aktivitātēs un aizveda abas skolotājas nelielā ekskursijā, lai vēlāk jauniegūtās zināšanas varētu nodot skolēniem. “Tā kā mazie cilvēciņi nevar veikt tik lielu attālumu, kā arī vienas ekskursijas laikā apskatīt daudzus objektus, izbraukumā devāmies mēs. Normunds mūs aizveda uz tām vietām, kurās savu artavu Smiltenes novadam snieguši “Latvijas valsts mežu” speciālisti. Viņi labiekārtojuši Niedrāja un Klievezera apkārtni, vairākas atpūtas vietas, iestādījuši jaunus kociņus. Dažas vietas mums bija atklājums. Silvas meža iecirkņa vadītājs arī pastāstīja, ka viņu pienākums ir arī sargāt un rūpēties par šīm vietām,” teic I. Purgale. Lai par gūtajiem iespaidiem veiksmīgāk pastāstītu saviem skolēniem, skolotājas izbraukumu iemūžināja fotogrāfijās. Kad pirmīši klausījās stāstījumā, viņi atcerējās, ka paši bijuši kādā no iepriekš minētajām vietām. Tomēr viņiem visiem pārsteigums bija tas, ka atpūtas vietās skaistie galdi, soli, ugunskura vietas nav radušās pašas no sevis. Arī viņu uztvere par meža devumu cilvēkiem ir atšķirīga, toties bagātīga. Uz šo jautājumu sešus un septiņus gadus vecie bērni atbild: “Klasē solus, sēnes, prieku, koka namiņu pie skolas, gaisu, putnu dziesmas, dzīvību, mājvietu, dzīvniekiem barību, skaistas Ziemassvētku egles un mieru cilvēkiem.”Pretī brīnumiemKad paustas domas, pienāca laiks doties ceļā uz netālo Cērtenes pilskalnu. Iespējams, kādam pieaugušam šķitīs, kas gan tajā tik īpašs, bet tagad to ziņa pastāstīt Trīs pakalnu pirmās klases skolēni, kuri ar vienkāršo un dabisko līdzi aizrāva savu māmiņu un tēti. Pilskalnā pārgājiena dalībniekus sagaidīja starptautiskās organizācijas “Daugavas vanagi” vadītājs, entuziasts un apņēmības pilns smiltenietis Jānis Dinga. Kopā ar viņu tika izstaigāta veselības taka, pievērsta uzmanība neparastajai meža dzīvei un mieram, kas tajā valda. Kamēr bērni aizrāvās ar meža pētīšanu, viņu vecāki pilskalna pļaviņa kūra ugunskura, lai kopā ar bērniem ceptu desiņas un ietu rotaļās. “Visi piedalījāmies stafetēs, kur sadalījāmies vāverīšu, ezīšu un lācīšu komandās. Uzdevumu bija saistīti ar dabas materiāliem, kas bērniem un viņu vecākiem spilgti palicis atmiņā,” stāsta A. Žeļezkina.Pārdomās par piedzīvoto dalās arī 1.a klases skolēnu vecāki. “Mums kā vecākiem ir liels prieks, ka bērns, pārnācis mājās no šā piedzīvojuma, vaicā – kad mēs aizbrauksim vēl uz mežu. Mums, vecākiem, ir iespēja mācīties no saviem bērniem, atcerēties nu jau piemirstos meža brīnumus un savā ikdienā kaut mazliet atgriezties pie dabiskuma, neviltotā dzīves ritma un brīvības, ko var sajust tikai mežā.” Tas ir viens, toties varens solis ceļā uz dalību konkursā “Mūsu mazais pārgājiens”.
