Līgo dienā, kad vairums sieviešu rūpēs svētku mielastu Līgo vakaram, Eva Ivaskēviča kopā ar meitu pīs vainagus, lai no dabas un cilvēkiem sasmeltos pozitīvo enerģiju visam gadam.
Līgo dienā, kad vairums sieviešu rūpēs svētku mielastu Līgo vakaram, Eva Ivaskēviča kopā ar meitu pīs vainagus, lai no dabas un cilvēkiem sasmeltos pozitīvo enerģiju visam gadam.
Latviete Eva, kura nu jau 15 gadus dzīvo Igaunijā, Valgā, jau otro gadu Līgo dienā dosies uz Valmieras tirgu, lai uz vietas pītu un tirgotu Jāņu vainagus. Eva nebūt nav profesionāla floriste vai ziedu veikala īpašniece. Ideja par Jāņu vainagu pīšanu un tirgošanu viņai radusies spontāni, kaut vai tāpēc, lai pielietotu kādreiz floristikas kursos iegūtās zināšanas un nodarbinātu meitu.
Eva ir pārliecināta, ka dzīvē viss atnāk īstajā brīdī. Kad viņa iestājās Jelgavā, meistara darbnīcas “Grieta” floristikas kursos, viņai neesot bijusi nekāda priekšstata, kur iegūtās zināšanas pielietos. Vienkārši bijusi vēlme iemācīties šo lietu. Evai enerģijas un uzņēmības netrūkst, tāpēc, izdzirdējusi, ka Rīgā par godu Līgo svētkiem notiek zāļu tirdziņš, viņa izdomāja, ka kursos gūtās iemaņas jāliek lietā, jāpin vainagi un jānopelna arī kāds latiņš. “Pieteicāmies, saplūcām puķes un braucām. Mums gāja ļoti labi, visu laiku pie mums bija rinda un nespēju vien pīt. Vakarā mājās atbraucu nogurusi, bet priecīga un gandarīta. Nākamajā dienā cēlāmies piecos no rīta un braucām uz Valmieru. Tur gāja vēl labāk!” atceras Eva.
Viņa uzsver, ka ne tik daudz naudas dēļ, cik šī gandarījuma un pozitīvo sajūtu dēļ arī šogad dosies pīt vainagus. Protams, Eva nenoliedz, ka tā ir arī laba iespēja nopelnīt, jo lielākais ieguldījums ir pašu darbs. “Tas ir tik superīgi, ka vari radīt cilvēkiem prieku. Kad redzi, ka tavi vainagi patīk, ka cilvēks smaida un ir apmierināts”, priecājas Eva.
Viņa domā, ka trumpis salīdzinājumā ar konkurentiem pērngad bijis tas, ka Eva ar palīgiem vainagus pina turpat uz vietas tirdziņā. “Katrs varēja pasūtīt, kādas tieši zālītes vēlas savā vainagā. Redzēju, ka daudzi ar interesi skatījās, kā es daru to darbiņu. Man pat šķita, ka cilvēkiem patīk stāvēt rindā pēc vainaga. Man visu laiku bija kādi seši pasūtījumi uz priekšu,” smejas Eva. Vispieprasītākie esot vainagi no ozolu lapām. Līgām patīkot tie no jāņuzālēm. Eva uz tirgu līdz ņem visu, kas vien aug Latvijas pļavās. Arī jasmīnus, kalmes. Vainagā vajagot iepīt deviņas zālītes. Vajag tikai nedaudz uzņēmības, prasmju un izdomas un viss izdodas lieliski. Pagājušo gadu Evai bijis vairāk laika, tāpēc ar meitu, draudzeni un viņas meitu materiālus vainagiem un pīnēm vākušas gandrīz vai nedēļu pirms Jāņiem. Šogad pamatdarba dēļ laika ir mazāk, tāpēc uz pļavu viņas dosies pēdējā brīdī un brauks pīt vainagus tikai uz Valmieru. Rīgas zāļu tirdziņā Evas vainagu šogad nebūs.
“Pērngad pinu arī bizītes no kalmēm. Cilvēkiem ļoti tās patika. Gatavojām tādus kalmju pušķīšus, ko likt zem gultām, lai atbaidītu ļaunos garus. Taisīju arī cepures no kļavu lapām. Lai pagatavotu tādu cepuri, paiet stundas trīs, bet tas ir to vērts. Kļavu lapas, protams, ar laiku sažūst, bet cepuri pēc Jāņiem var izmantot arī kā interjera priekšmetu pirtiņā. Tā rada brīnišķīgu aromātu!” pieredzē dalās Eva.
Sievietes meita Rita bilst, ka viņa uz pļavu un tirgu mammai līdzi dodas ar prieku. Viņai patīkot šīs izdarības. Ivaskēvičas atzīst, ka Latvijā Jāņus svin vērienīgāk, kaut arī igauņi svin šos svētkus. “Viņiem nav tādu tradīciju, kā pļavu ziediem, kalmēm vai ozolzariem pušķot telpas, likt galvā vainagus,” novērojusi Rita.
“Latvieši svētkus prot svinēt labāk!” piebilst mamma. Eva atzīst, ka viņai patīk latviešu tradīcijas, jo īpaši Līgo un Jāņu, tāpēc arī šajos svētkos skati tiek mesti uz dzimtās Latvijas, nevis mājvietas – Igaunijas pusi.
