Latviešu nacionālā sporta veida piekopēji “pingvīni” meklē dziļākus ūdeņus. Uz vietējiem dīķiem un ezeriem tup tikai paši izturīgākie.
Latviešu nacionālā sporta veida piekopēji “pingvīni” meklē dziļākus ūdeņus. Uz vietējiem dīķiem un ezeriem tup tikai paši izturīgākie.
To, ka šoziem “pingvīnu” (vismaz Valkas rajonā) ir kļuvis mazāk, nenoliegs pat nevērīgs vērotājs. Viens no iemesliem varētu būt tas, ka parasti copes vīri vienlaikus ir arī mednieki, un šogad meža cūku medību sezonas pagarināšana netieši ietekmēja arī zemledus copes aktivitātes. Otrs būtisks iemesls ir tas, ka laiks, kas jāpatērē, lai izmānītu no ūdenskrātuves kādu asarīti vai raudu, būs diezgan ilgs, bet sagaidītais loms ne vienmēr iepriecinās. Sazinājāmies ar Zvārtavas puses zemledus makšķerniekiem, un atzina, ka savulaik zivju bagātajā Salainī un tam tuvējos ezeros cerēt uz lieliem lomiem vairs nevar, jo pārāk aktīvi norisinoties zveja vasaras mēnešos. Tur dotas atļaujas zivju ķeršanai izmantot tinu.
Šā gada īpaši ilgais rudens un ziemas sākuma siltie laika apstākļi liedza zemledus makšķerēšanas entuziastiem braukt uz Peipusu, jo igauņi bija strikti aizlieguši doties uz trauslā ledus. Nu aukstais laiks beidzot ir klāt arī Igaunijā, un Peipusa ledu robežsargi ļauj iekarot pat ar automašīnām. Tomēr jāatceras, ka pirms došanās ezerā ar auto, šis nodoms, kā arī automašīnas numurs un pasažieru skaits ir jāpaziņo robežsargiem. Jāpiesakās arī atgriežoties no copes vietas.
Par šā gada lomiem, kas gūti Peipusā, “Ziemeļlatvijai” piekrita pastāstīt smiltenietis Valdis Voroņins. Pirms tam gan viņš uzsvēra, ka šajā nodarbē ir amatieris. Šajā sarunā kārtējo reizi apstiprinājās novērojums, ka zemledus makšķernieki parasti ir arī mednieki. Arī Valdis regulāri dodas medībās, bet reiz, drauga pierunāts, pamēģinājis “pingvīnu” sportu. Pirmā reize kļuvusi liktenīga. Viņš “saslimis pa nopietnam” un tagad regulāri dodas uz tuvējām ārzemēm, un ved mājās svaigus asarus un raudas. Vaicāts par lielākajiem lomiem, Valdis nosauc astoņus kilogramus, bet parasti esot aptuveni četri vai pieci kilogrami. Tukšā nekad vēl nav atgriezies. Zvērinātākie copes profesionāļi vedot mājās vairāk nekā 20 kilogramu. Smiltenietis uzsver, ka viņam tā ir laba brīvā laika pavadīšana nevis zivju gādāšana par katru cenu. Tāpat no visa izvilktā parasti paturot pannas tiesai, bet pārējo atdāvinot.
Sūdzēties par makšķernieku trūkumu Peipusā nevar. Valdis novērojis, ka tur ierodas tūkstošiem copmaņu. Lai loms būtu nodrošināts, jāzina arī dažādas viltības. Smiltenieši parasti bļitkošanas vietu izvēlas kalnos, jo līdzenumos zivis tik labi neķeroties. Paskaidrojums: ar kalniem ir domāti sēkļi, un to atrašanās vietu var atrast pēc plaisām ledū.
Valdis zivju ķeršanai izmanto mormišku un odu kāpuru. Zivis ķeroties labi, tikai ķīši esot īsti nervu pārbaudītāji un Peipusā ķeroties īpaši naski. Protams, ka sīko un spuraino zivi lielākā daļa makšķernieku atlaiž brīvībā, bet katrs sīcenis ir jāizvelk no sešus metrus dziļā ezera un vēl jānomudžina no āķa. Arī oda kāpurs pēc tam jāuzliek no jauna. Laiks paiet. Tomēr tā vienalga ir lieliska atpūta. Šim apgalvojumam piekritīs ikviens makšķernieks.
