Pīle nav dižmedījums. Tomēr gandrīz katrs mednieks atzīst, ka pīļu medību sezonas atklāšana ir īpašs notikums.
Pīle nav dižmedījums. Tomēr gandrīz katrs mednieks atzīst, ka pīļu medību sezonas atklāšana ir īpašs notikums.
Tāpat kā vairums Valkas rajona mednieku, arī blomēnieši šodien atklāj pīļu medību sezonu. Šā pasākuma priekšvakarā “Ziemeļlatvija” viesojās mednieku kluba “Blome” dalībnieka Gvido Ķepīša ģimenē, lai uzzinātu kādu recepti no mednieka virtuves.
“No laika gala tā ir bijis,” vaicāts, kāpēc pīļu sezonas atklāšana ir īpaša, secina Gvido. Palasot mednieku stāstus un anekdotes, var uzzināt, ka veči sievām pat no dziesmu grāmatām ir plēsuši lapas, no kā pagatavot patronu prapjus. Lielā pīļu jakts vienmēr ir aprakstīta ar humoru. Senāk bija liels pārtraukums pēc dzinēju medībām — pavasarī slokas, rubeņi, un tad sekoja klusais periods visu vasaru. Pīļu medības ir mednieku lielā kopā sanākšana pēc klusuma. Senāk pīļu bija vairāk, tad tās arī vairāk nomedīja. Pēdējos gados sezonas atklāšana lielākoties ir mednieku tusiņš nevis medības.
Vai atklāšanā kaut vienai pīlei tomēr ir jākrīt? “Tas ir pēc katra ieskatiem. Gribas jau to pīli katram nošaut vai vismaz vienu reizi uz viņu izšaut,” atklāj mednieks.
Kad pie medījuma tikts, varianti ir dažādi. Cits šāvējs to uz māju nenesot un noburkšķot, ka vecene jau tāpat neplūkšot. Tomēr vairumā mednieku ģimenņu top šmoris, un daudzi vīri paši putnu itin labi protot atbrīvot no spalvām un pūkām.
Mēdz jau sacīt: “Kur es to vienu pīli likšu?” Tomēr Gvido uzskata, ka tā nav, īpaši, ja pīle gadās liela. “Vai no viena kilograma sīku reņģu kaut kas daudz vairāk sanāk? Viena panna ko uzcept, un visiem ģimenē ko pirkstus aplaizīt. Bet no pīles iznāk gardu gardā mērce,” salīdzina mednieks. Tas viss atkarīgs no gatavotāja prasmes.
Gvido teic, ka, pagatavojot pīles šmori, īpašu knifiņu nav. Atšķirību garšā dod garšvielas, gan tas, cik “garu” mērci gatavo. Jo šķidruma būs mazāk, jo ēdiens būs sātīgāks. “Gaumes lieta,” viņš nosaka.
Ēdienu pagatavošanā vairāk improvizēt var ar citu medījumu. 1. augustā sākās bebru medību sezona, un Gvido jau paspējis vienā jaktē piedalīties. Tas gan šoreiz nebijis kopā ar sava kolektīva vīriem, bet uzaicinājums nācis no kaimiņiem. Šajās medībās lieti noder četrkājains palīgs. Ķepīšu ģimenes mīlules — māte un meita — pārstāv Latvijas dzinēja sugu. Lai arī bebru medībām piemērotāki ir citas sugas suņi, Rasai esot ķēriens uz bebriem. Savukārt viņas meita Rude brīvajā laikā no dižmedījumu dzīšanas labprāt izskraidoties arī pīļu medībās. Ja tuvumā nokrītot kāds putns, viņa varot patēlot arī putnu suni un medījumu atnest medniekam.
Izrādās, ka bebru medībās suns strādā zem zemes. Tas dodas pazemes labirintā caur alas ventilācijas eju un dzen bebru uz galveno izeju, kas parasti ir zem ūdens. Šeit medījumu sagaida cilvēki ar zivju uzķeramam tīklam līdzīgu ķeramo, un pārējais jau ir atkarīgs no mednieka veiksmes un meistarības. Kad medījums iegūts, var sākt domāt par tā pārvēršanu garšīgā maltītē. Mednieki mēdzot gatavot bebru gaļas konservus, garšīgas ir arī kotletes, bet īpaša delitetese izdodas, ja prasmīgi pagatavo žāvējumu.
***
Žāvēts bebrs
Bebru nodīrā, izņem iekšējos orgānus, sadala gabalos (pakaļējais un priekšējais šķiņķis, ribas, mugurkauls, kakla daļa). Ja vajadzīgs, noskalo. Atbrīvo no taukiem, lai nebūtu specifiskā garša.
Gatavo marinādi: bļodā ielej divus litrus kefīra, pievieno divas paciņas Provansas majonēzes (“Francis”), samaltus divus lielus citronus (vispirms nomizo un izņem sēklas), krietnu porciju samaltu ķiploku un sīpolu (par daudz nebūs), pēc garšas sāli, nedaudz cukura un malto piparu.
Marinādē ievieto gaļu. Vēsā pagrabā vai ledusskapī marinē četras dienas.
Izņem no marinādes. Mīkstumos iegriež. Iegriezumos ievieto žāvētu cūkas speķi, ķiploku daiviņas un kadiķu odziņas. Gaļas gabalus stingri notin ar kokvilnas diegu. Liek atpakaļ marinādē un nākamās dienas rītā žāvē.
