Viena no laureātēm, Pateicības balvu saņēmējām, konkursā “Smiltenes novada sakoptākais īpašums 2015” ir Palsmanes pagasta piemājas saimniecība “Aizpurvi”, kurā saimnieko Vilkastu ģimene – Lāsma, Andris un viņu bērni. “Aizpurvus” Vilkasti saņēmuši mantojumā no Lāsmas vecvecākiem Millijas un Hugo Kārkliņiem.
“Šī ir klusa un jauka vietiņa meža ielokā, kurā īpašnieki atdzīvina senču īpašumus, saglabājot vēsturisko mantojumu, un rūpējas par ģimeniskām vērtībām. Īsta, lakoniska lauku ainava, kurā veiksmīgi apvienots modernais ar senatnīgo.” Tā “Aizpurvus” raksturo konkursa vērtēšanas komisijas pārstāve, Smiltenes novada domes ainavu arhitekte Baiba Cīrule.“Aizpurvi” ir pirmās Latvijas brīvvalsts laikā izveidota saimniecība, kurā sāka saimniekot Lāsmas dzimta no viņas vecmāmiņas Millijas puses. Lāsma zina stāstīt, ka ozolu mājas pagalmā iestādīja viņas vecmāmiņas vectēvs – pirmais “Aizpurvu” saimnieks, kurš paņēma aizņēmumu un izpirka zemi no valsts.Tagad milzīgais ozols ar daudzajiem žuburiem ir “Aizpurvu” vizītkarte, pamanāms jau no attāluma, tiklīdz ceļš no meža izvijas mājām piegulošajās pļavās.
Silti, pašiem nekurinotAizvadītā gadsimta 30. gados uzcelto Lāsmas senču māju jaunie saimnieki kapitāli pārbūvējuši, uzticoties arhitekta vīzijai par to, kādam šim namam vajadzētu izskatīties mūsdienās. No vecās ēkas pāri palikušas tikai sienas un jumta konstrukcija. Māja arī komfortabli pielāgota ikdienas sadzīvei. Nav jāsmeļ ūdens no akas un jāiet uz “sirsniņmāju” pagalmā kā iepriekšējiem saimniekiem, Lāsmas vecvecākiem. No ērtību viedokļa ļoti labi ir atrisināta apkures sistēma – saimniekiem nevajag pirkt kurināmo un nevajag arī kurināt krāsni, taču mājās tik un tā vienmēr ir silti. Proti, “Aizpurvos” gan mājas pamatapkurei, gan ūdens sildīšanai tiek izmantots zemes siltumsūknis, kas siltumu dod no zemes un darbojas automātiski. Radiatoru šajās mājās nav. Siltums no apkures nonāk apsildāmajās grīdās.Kaut gan šādas apkures tehnoloģijas ieviešanas izmaksas nav lētas, pēc tam elektrības patēriņa ziņā izdevumi nav lieli, uzsver “Aizpurvu” saimnieks Andris, diplomēts inženieris, kuram tehniskās lietas nav svešas. Viņš arī piebilst, ka šajā gadījumā zemes siltumsūkņa uzstādīšanai bijuši labvēlīgi nosacījumi – augsts gruntsūdens līmenis mājai piegulošajās platībās.Šāda apkures sistēma ģimenei ļoti atvieglo sadzīvi un atkrīt rūpes par krāsns kurināšanu, jo darba diena Vilkastiem paiet ārpus mājām – Andra uzņēmumā “Agrotehnika Smiltene”, kur viņš pats ir valdes priekšsēdētājs, bet Lāsma – grāmatvede. Vecākais dēls, astoņus gadus vecais Kristiāns, mācās Smiltenes Centra vidusskolā, bet jaunākais, piecgadīgais Eduards, ir Palsmanes pirmsskolas izglītības iestādes audzēknis. Lai bērniem būtu interesanti“Aizpurvos” Vilkasti saimnieko 11. gadu. Dzīvi laukos viņi izvēlējās kā patīkamu alternatīvu savam dzīvoklim daudzdzīvokļu mājā Smiltenē. Kamēr celtnieki pārbūvēja “Aizpurvu” dzīvojamo māju, ģimenei pirmos gadus pajumti gan vasarā, gan ziemā deva pirtiņa (precīzāk būtu teikt – sauna un tās plašās palīgtelpas) saimniecības ēkas vienā galā, pie kuras pārbūves Vilkasti ķērās vispirms. Šo saimniecības ēku pirmās Latvijas brīvvalsts laikā bija iecerēts uzbūvēt par stalli, taču saimnieku nodomus izjauca Otrais pasaules karš. Lāsma stāsta, ka pēc kara jaunbūvi pabeidzis kolhozs. Padomju laikā “Aizpurvos” stallī izmitināja kolhoza zirgus, par kuru kopēju bija Lāsmas vectēvs. Norāde par to ir pie saimniecības ēkas sienas piestiprinātie pakavi.“Kad mēs izlēmām pārcelties uz dzīvi “Aizpurvos”, sākām ar pirti un stalli. Iztīrījām, izmēzām mēslus, izvācām zirglietas, taču joprojām pakavi no zemes daudzviet lien ārā. Pārbūvējot stalli, celtnieki izraka metru dziļu bedri, un pirmajā ziemā tajā ieplūda ūdens. Tad bija slidotava,” jaunsaimnieku dzīves sākumu atceras Lāsma. Pirmajos gados Vilkasti arī cīnījušies ar nelūgtiem kaimiņiem – lapsenēm un iršiem. Ik pavasari salikuši pie mājas augošajos kokos daudz daudz putnu būrīšu. Pēc kādiem trijiem vai četriem gadiem lapsenes un irši pazuduši, toties “Aizpurvos” tagad skan dažādu sugu putnu balsis, par saviem novērojumiem stāsta Andris. Mūsdienu “Aizpurvi” nav lauku sēta izteiktā nozīmē, jo tajā nav liela sakņu dārza, daudz puķu dobju un mājdzīvnieku – vien divi truši, suns un kaķis. Saimniecības plānojumā izteikti jūtams, ka prioritāte ir bērnu intereses. Piemēram, ar virves un trīša palīdzību pagalmā var “laisties” pa gaisu no viena liela koka uz otru. Var spēlēt volejbolu volejbola laukumā vai tautas bumbu, kuras laukumu Vilkasti veido oriģināli, pļaujot zāli. Laukuma līnijas iezīmē, zāles pļāvējam regulējot pļaušanas augstumu. Ziemā tuvējā pļavā tiek iedzītas slēpju sliedes un izveidota distanču slēpošanas trase. “Aizpurvos” ir arī batuts, šūpoles un no koka uzcelts divstāvu rotaļu namiņš, kura būvē piedalījās bērni. “Klausījāmies no citiem – uztaisa skaistu mājiņu, bet bērni neiet klāt. Lai tā nenotiktu, viņiem pašiem vajag būvēt. Kristiāns ar tēti kopā daudz strādāja. Palīdzēja zāģēt un namiņam ielikt logus,” pieredzē dalās Lāsma.Dēli vecākiem palīdz arī saimniecības darbos – ar mazo traktoru pļauj zāli. To prot arī piecgadīgais Eduards.Zāles pļaušana lielās platībās ir vasaras lielākais darbs “Aizpurvos”. Taču ciemiņi itin bieži uzdodot jautājumu, kā te esot dzīvot ziemā. Saimnieki stāsta, ka iebraucamo ceļu no Pūķu ceļa līdz mājai palīdz iztīrīt pagasts. Pagalmu viņi iztīra paši, kvadraciklam piestiprinot sniega lāpstu. Atvaļinājumam ārzemes nevajag“Jo ilgāk te dzīvojam, jo vairāk nogurdina pilsētas troksnis,” secina Lāsma. Dzīve laukos patīk arī Andrim. Reiz “Aizpurvos” ciemojies viņa uzņēmuma sadarbības partneris no Vācijas, un vakarā pēc pēršanās pirtī teicis – “bet, Andri, kāpēc tev jābrauc atvaļinājumā? Tu taču, te dzīvodams, visu laiku esi atvaļinājumā”.“Es tiešām mājās beidzot varu nolikt telefonu tālu projām un darīt pilnīgu ko citu, ar rokām, atšķirībā no ikdienas darba uzņēmumā,” atzīst Andris. Darāmā saimniecībā nekad nepietrūkstot, jo ir jaunas idejas, ko un kā pilnveidot. Piemēram, vienai no “Aizpurvu” “odziņām” (diennakts tumšajā laikā ar LED zaļas gaismas spuldzītēm no lejas izgaismotajiem kokiem) Andris ideju ieguvis Vācijā. Tagad tumsā Lāsmai nevajag bateriju, lai somiņā sameklētu mājas atslēgu. Pagalms ir gaišs, turklāt ir izgaismots skaisti.Jau pirmo reizi ieraugot “Aizpurvus”, Andrim bija skaidrs, kā šo vietu varētu izkopt un pilnveidot. Galvenais, lai ģimene te justos labi un dzīvotu ar māju sajūtu.Vairāk foto no “Aizpurviem” – www.ziemellatvija.lv.
