Gribētos pievērsties vienīgi mūsmāju lielākajam notikumam — 9. Saeimas vēlēšanām, bet nebūtu pareizi atlikt uz vēlāku laiku tos notikumus pasaulē, kurus itin ērti saistīt ar pilnmēness ietekmi uz cilvēku psihi.
Gribētos pievērsties vienīgi mūsmāju lielākajam notikumam — 9. Saeimas vēlēšanām, bet nebūtu pareizi atlikt uz vēlāku laiku tos notikumus pasaulē, kurus itin ērti saistīt ar pilnmēness ietekmi uz cilvēku psihi.
Burtiski satriecoša ir ziņa no Maskavas, kur tikusi nogalināta viena no drosmīgākajām žurnālistēm, pazīstamā Kremļa politikas kritiķe, armijas ģenerāļu nelietību atmaskotāja un korupcijas aizkulišu pētniece Anna Poļitkovska. Šai sievietei ir gana draudēts, bet Beslanas skolas krīzes reizē Poļitkovsku mēģināja indēt lidmašīnā, kad viņa devās uz Ziemeļkaukāzu. Pārāk ietekmīgi bija tie ļaudis, kuriem žurnāliste traucēja. Tas bija šāviens uz preses brīvības paliekām Krievijā.
Kaislības noris arī citviet pasaulē. Lai minam tikai Ungāriju, kur demonstranti vēlas panākt valdības demisiju. Līdzīgs raksturs notikumiem Polijā. Vēl īsti nevaram novērtēt politisko saasinājumu Ukrainā, jā, arī Vācijā un citviet vērojama tāda kā rudens kampaņa.
Ja pasekojam Maskavas ziņu dienestiem, tad vismaz nedēļu dominēja Krievijas un Gruzijas konflikts, kas aizvien nav rimis. Jau zudusi apjēga, kas bijis galvenais iemesls, bet Kremļa piekoptā antigruzīnu histērija jau nesusi pirmos etnisko konfliktu upurus Maskavā.
Iemesli un iegansti
Kremļa varasvīru rīcības iegansts it kā bija četru Krievijas spiegu arests Gruzijā, bet tas nekādā gadījumā nav uzskatāms par patieso iemeslu politiskai trakošanai. Spiegus atmasko un aiztur itin bieži te vienā, te citā valstī, un parasti viss beidzas ar diplomātiskiem paziņojumiem. Gadās vēl dramatiskāki gadījumi, piemēram, kad krievu diplomātiem Irākā nocirta galvas. Un nekādi kara pieteikšanas draudi nesekoja. Apgalvo, ka Gruzijā nav nekā īpaša, ko vajadzētu spiegot. Bet zināms, ka vismaz 80 procentu izlūkdienestu savākto ziņu ir vistīrākā makulatūra bez jebkādas nozīmes. Ja valsts gatavojas iestāties NATO, tad armijas specdienestu virsniekiem var rasties īpaša interese par šādiem tādiem noslēpumiem.
Neparasti tas, ka histērija sākās pēc tam, kad visi aizturētie jau atgriezās Maskavā. Un pats prezidents Putins bija galvenais kaislību uzkurinātājs. Etniskajās vajāšanās cieš ne tikai gruzīni, piemēram, Maskavā slēgtais kazino faktiski piederējis kurdu mafijai. Robežas slēgšana un naudas pārvedumu pārtraukšana ir galīgi absurda rīcība no daudziem viedokļiem. Piemēram, tagad arī Armēnijai nav iespēju tirgoties ar ārpasauli, pat Krievijas militārais kontingents Armēnijā var tikt apgādāts tikai pa gaisa ceļu. Gribot panākt, lai Gruzijā mainītos valdība, faktiski tiek sodīta tauta, kura tagad saliedējas ap prezidentu Saakašvili.
Ko īsti grib Krievija?
Savulaik Jeļcins ar neslēptu īgnumu Stambulā parakstīja līgumu, pēc kura jau pirms pāris gadiem pēdējam krievu karavīram bija jāpamet Gruzija. Bet Kremlis aizvien nepilda šo līgumu. Tā patiešām ir paranoidāla apsēstība, kas Kremlim liek turēties pie impērijas atjaunošanas idejas, kaut noteik tas slēptā veidā. Tiek balstīti separātisti Abhāzijā, Dienvidosetijā un Piedņestrā, lai būtu kaut vai krekla poga, aiz kuras aizķert, kad sagribēsies gan Gruziju, gan Moldovu iedabūt atpakaļ “varen plašajā”. Dīvainība tā, ka separātiskie novadi aizvien tiek atzīti par Gruzijas un Moldovas sastāvdaļām, bet gar Abhāzijas robežu ātrā tempā tiek veidoti robežnocietinājumi — tādi būšot no Melnās līdz Kaspijas jūrai. Tajā pašā laikā osetīniem, kas dzīvo Gruzijā, uz atvieglotiem noteikumiem steidz izsniegt Krievijas pases. Tas nozīmē, ka militāra konflikta gadījumā osetīni bariem vien varēs doties uz Krieviju, piemēram, uz Kondapogu. Starp citu, osetīni Gruzijā ir ienācēji.
Kremli dara traku apziņa, ka Saakašvili savu zemi ved pretī iestājai NATO. Tikmēr gruzīni nebūt nav aizmirsuši asiņainos notikumus, kad Tbilisi mītiņa dalībniekus krievu karavīri skaldīja ar uzasinātām sapieru lāpstiņām.
Krievijas destruktīvā rīcība parādās piemērā, kad gribam atbildēt uz jautājumu: ko tālāk? Agri vai vēlu ekonomiskā blokāde būs jāpārtrauc. Separātistu “republikas” arī nevar būt mūžīgas. Krievija pievienot sev citas valsts teritoriju arī nevar, ja vien Maskava neriskē nonākt starptautiskā izolācijā. Saprātīgu risinājumu piedāvāja politologs un komentētājs Radzihovskis. Proti, krievu “miera uzturētāji” jānomaina ar ANO spēkiem, pēc tam sarunu rezultātā gan Dienvidosetijai, gan Abhāzijai Gruzija piešķir visplašāko autonomiju, ļaujot Abhāzijā atgriezties gruzīnu bēgļiem. Pagaidām Krievija to nevēlas pieļaut.
Jauna Saeima — jauna kvalitāte
Provizoriskie vēlēšanu rezultāti liecina, ka 9. Saeimā būs saglabājies līdzšinējais latvisko partiju kodols, vienlaikus mazinoties balasta slānim un destruktīvajai deputātu daļai.
Savā ziņā veidojas unikāla situācija, jo skaitļi rāda, ka tagad Kalvīša valdībai iespējams turpināt darbu vēl četrus gadus. Protams, tādas ir tikai iespējas. Praktiski tomēr daži ministri būs jānomaina, manuprāt, vispirms iekšlietu ministrs. Tā kā paredzamās koalīcijas pārsvars Saeimas balsojumos var būt tikai viena balss, tad lielāks svars būtu paplašinātai koalīcijai. Tā kā gan tēvzemieši, gan jaunlaicēni pierādījuši savu nodevības praksi, tad arī šo “lieko” koalīcijas partneru aiziešana no valdības Ministru kabinetu nesašūpotu.
Dažas prognozes varēsim izteikt, kad zināsim konkrētus uzvārdus, kas veidos jauno Saeimu. Tā kā arī lielajām partijām sarakstos tika iekļauti jauni uzvārdi, tad varam cerēt, ka mazāk būs tukšvārdīgu runātāju, bet vairāk nopietnu darba darītāju ar svaigu domāšanu.
Katrā parlamentā vajadzīga opozīcija. Līdz šim pierastā PCTVL un sociālistu opozīcija nav bijusi konstruktīva, jo Ždanokas un Plinera komandai nekad nav rūpējuši Latvijas valsts likteņi, viņi visiem spēkiem centušies izrādīt savu naidu un nicināšanu pret pašu mūsu valsts pastāvēšanas faktu. Tagad noticis, ka Dolgopolovs un dīvainis Žuravļovs Plineru pavisam piespieduši pie apmales, atņemot krievvalodīgā elektorāta balsis. Zinātāji runā, ka daži baņķieri, tostarp Kargins, esot Plineru “uzmetuši”.
“Saskaņas centrs” guvis iespaidīgus panākumus tieši Dolgopolova izteiktā pragmatisma un saimnieciskuma dēļ, jo nelatvieši viņu ievērojuši kā bijušo Rīgas domes faktisko vadītāju laikā, kad Bojārs braukalēja pa ārzemēm un taisīja gešeftes ar prāmjiem. Par kandidātu premjera amatam saskanieši virzīja divkosīgo Urbanoviču, bet jācer, ka arī viņa vadībā Saeimā darbosies pietiekami konstruktīva opozīcija.
Var nožēlot, ka piecu procentu barjeru nepārvarēja sociāldemokrāti, bet paši vien vainīgi. Nespēdami pārvarēt iekšējos kašķus, arī priekšvēlēšanu kampaņu balstīja galvenokārt uz citu nomelnošanu, kauninot tautu par labējo atbalstīšanu. Tauta negribēja vis nokaunēties, tāpēc nelīdzēja pat Daiņa Īvāna emocionālā uzruna TV.
Par dažkārt nopelto pozitīvo aģitāciju jāteic, ka tā bija pretdarbība plašsazinas līdzekļu praksei publicēt tikai negatīvos faktus. Domāju, ka Tautas partja būtu guvusi vēl lielākus panākumus, ja Liepnieka gādātās politiķu slavināšanas televīzijā būtu bijis uz pusi mazāk. Kā tautā teiktu — kas par daudz, tas par skādi.
Daudzi cilvēki gaidījuši lielākas izmaiņas mūsu valstī. Bet kādas gan īsti, to katrs piemēra savam naudas maka biezumam. Faktiski pārmaiņas notiek nepārtraukti, īsto virzību spējam ieraudzīt tikai pēc zināma laika. Svarīgi šobrīd tas, ka visi Kalvīša valdības solījumi tiks arī pildīti, jo Tautas partija gluži vienkārši būs jātur pie vārda.
Kādi māli ir, ar tādiem jāstrādā. Labāku politiķu mums pašlaik nav un ilgi vēl nebūs. Vienus balsta Lembergs, citus Šķēle, vēl citus svētī kardināls Pujats, bet absolūtu ideālu kā nav, tā nav.
