Ik pa laikam “Ziemeļlatvijas” piektdienas numuros varam lasīt Virtuves lapas, kas, izrādās, ir mūsu lasītāju ļoti iemīļotas. Tajās stāstām par pieredzes un dzīves bagātām saimniecēm, kuru prasmes un izdomu ēst gatavošanā slavē ne tikai mājinieki, bet arī draugi un radi. Visbiežāk tās ir nobriedušas sievietes, kuras zināšanas, kulinārijas knifiņus un receptes pārmantojušas no paaudzes paaudzē.
No bērnības spilgti atceros, ka mamma un vecmāmiņas allaž saimniekoja virtuvē, cepa, vārīja, šmorēja un lutināja savus mīļos ar gardum gardiem ēdieniem. Tolaik ģimenē kā nerakstīts likums bija sadalītie pienākumi. Sievietes gādāja par ģimenes pavardu, bet vīrieši vairāk darīja fiziski smagu darbu. Laiki ir mainījušies, tāpat kā izpratne un vērtības. Vai varbūt tas ir tikai maldīgs uzskats? Tieši tamdēļ uz sarunu aicināju jaunu sievieti, labu māmiņu dēlam un sievu vīram – grāmatvedi Līgu Jaroslavu no Smiltenes pagasta. Lai arī viņa ir pārliecināta, ka nav svarīgi, kurš mūsdienu ģimenē stāv pie plīts un gatavo, pati to labprāt dara, izmēģinot gan vecmāmiņas receptes, gan idejas no interneta. Daudzus no uzturā lietotajiem produktiem Līgas ģimene izaudzē piemājas dārzā. Šis būs citāds Virtuves stāsts.
– Kad Tev radās interese par ēdiena gatavošanu?- Viss aizsākās ar vienkāršu palīdzēšanu mammai un vecmammai virtuvē, kaut ko sagriežot vai uzpasējot. Vienmēr kopīgi cepām pīrāgus, piparkūkas, dažādus cepumus. Palīdzēju arī konservēt, saliekot garšvielas burciņās. Atceros, ka vienmēr priecājos, ja mamma ļāva viņai palīdzēt. Kad kļuvu vecāka, arī man uzticēto darbiņu apjoms attiecīgi palielinājās. Skolas laikā sāku patstāvīgi gatavot. Kad man stundas bija beigušās un mamma vēl darbā, tad pats par sevi saprotams bija gatavot vakariņas. Sākumā piepalīdzēja vecmamma un ar laiku jau varēju to visu izdarīt pati. – Ņemot vērā, ka mūsdienās daudz jaunu sieviešu uzskata, ka viņām nav obligāts pienākums gatavot, taču tu to dari ar prieku. Cik nozīmīga loma mūsdienu ģimenē ir sievietei virtuvē?- Protams, ka tas nav obligāts pienākums. Tomēr nevar būt gluži arī tā, ka sieviete neko nemāk izdarīt. Manuprāt, tagad ir tāds laiks, kad pārsvarā gatavo sieviete, jo nereti viņai ātrāk beidzas darbs. Taču ir ļoti daudz vīriešu, kuri māk gatavot un to vēlas darīt, tas ir tikai apsveicami. Ēdiena pagatavošana kā obligāts sievietes pienākums bija senāk – ne tagad. Vai tā jābūt? Nezinu… Domāju, ka nav svarīgi, kas konkrētajā ģimenē gatavo. Vairāk uzmanības jāpievērš tam, ka mūsdienās ir tik daudz kas jāpaspēj, ka nereti daudzas ģimenes grēko nevakariņojot kopīgi pie viena galda, bet kā sanāk – cits pie datora, cits pie televizora. To ir nepieciešams mainīt. Vajadzētu vismaz vakariņu laikā sanākt visiem kopā un pārrunāt dienas notikumus. Savstarpēji runājot, varētu izvairīties no daudzām problēmām, kas rodas tikai tādēļ, ka neviens nerunā. – Kas ir tie ēdieni, ko gatavo ikdienā un ko svētkos? – Ikdienā tiek gatavoti tie paši ierastie kartupeļi vai makaroni, rīsi, griķi ar mērcēm, salātiem, dažādos veidos taisītām gaļiņām, zupas, putras. Tas pats, kas gandrīz katrā lauku virtuvē. Pārsvarā cenšos gatavot no pašu audzētiem produktiem un neizmantot pusfabrikātus, lai izvairītos no E vielām. Tāpēc pie mājas ir dārzs, kurā aug gandrīz viss iespējamais. Esmu biežs viesis pie kaimiņienes, kurai ir ļoti labs pieniņš un, ja viņa ir pacentusies, arī sarūpēts garšīgs biezpiens un siers. Kādu laiku paši turējām trušus un vistas, bet mums uzradās meža viešņas, kurām arī ļoti gribējās ēst, līdz ar to neko vairs neturam. Svētkos cenšos savējos palutināt ar ceptiem pīrādziņiem, bulciņām, cepumiņiem un kūkām, kuras iespēju robežās tiek dažādotas. Priekšroka tādiem ēdieniem, ar kuriem viegli var variēt – neskatoties, vai tas ir saldais vai sāļais. Esmu sajūsmā par burkānkūkas mīklu, jo tā ir ļoti vienkārša un var salikt ar visdažādākajiem krēmiem, kas uzreiz kūku padara citādāku, un ir sajūta, ka pagatavots kaut kas jauns. Tikko ienāca prātā doma, ka burkāns ir viena no sastāvdaļām, kuru var izmantot pilnīgi visur: taisot sulu, salātus, mērci, sautējumu, zupu, kūku, kā krāsvielu.- Vai tev ir kāds īpašs ēdiens, bez kura tavi mīļie nevar iztikt?- Mums nav iedomājami Ziemassvētki bez pašu ceptām piparkūkām un pīrāgiem. Daudziem garšo bulciņas – ir pat prasījuši, kur tādas var nopirkt. Pēdējā laikā arvien labāk sanāk ābolkūka un burkānkūka. Manai omei ļoti garšo jogurta kūka un siera kūka ar persikiem. Dažreiz sanāk ļoti garšīga aukstā gaļa un karbonādes. Reizēm liekas, jo man labāks garastāvolis bijis vai kādam īpašam cilvēkam tiek gatavots, jo garšīgāk sanāk. Droši vien bija taisnība kādā vecā žurnālā izlasītam teikumam, ka ēdienam jāpieliek klāt nedaudz mīlestības.- Zinu, ka to, ko citi sauc par darbu, tu dēvē par hobiju. Pastāsti, kāpēc tā?- Kā hobiju varu nosaukt savu dārzu – ir forši pēc garas darba dienas aiziet kaut ko izravēt un pie reizes izlādēties un uzlādēties. Internetā bija bilde, kur kartupeļu lasīšanu nosauca par solāriju un fitnesa zāli, man tāds solārijs un fitnesa zāle ir dārzs – vasarā ravēšana, kaplēšana, rudenī viss jānovāc, jākasa lapas un jāved uz dārzu. Ziemā jābraukā ar ragaviņām pāri laukiem mazo vizināt vai vienkārši gribas brist pa tādu skaistu gludu sniegu un baudīt ziemas dienu, bet pavasarī jau zemīte jāapstrādā un jāsasēj. Tad vēl man patīk izmēģināt kaut ko jaunu, iedvesmojoties no redzētā. Piemēram, ja ieraugu internetā, ka pilina nagu lakas ūdenī un taisa skaistus rakstus uz nagiem, man arī ir jāpamēģina. Vēl kāds interesanti kaut ko noformējis – es arī gribu izmēģināt, problēma tikai tajā, ka ne vienmēr viss sanāk. Pa reizei arī šo to uzadu un palasu grāmatu.- Atgriežoties pie ēdiena gatavošanas, kur smelies iedvesmu un receptes?- Lielāko daļu iemācīja mamma un abas vecmāmiņas, pārējās receptes izlasu kādā žurnālā, interneta lapā vai pavārgrāmatā. Piemēram, no omes iemācījos cept ābolkūku. Tā ir pavisam vienkārša: tikai divas olas, nepilna glāze cukura, glāze ar kaudzīti skāba krējuma (var būt arī tāds, ko vairs īpaši negribas lietot, sācis nedaudz bojāties – vecu gan ne), milti un āboli. Oliņas saputo ar cukuru un pievieno krējumu, samaisa. Pievieno miltus pēc vajadzības, lai nav ne pārāk bieza mīkla, ne pārāk šķidra, varētu būt apmēram divas glāzes (parasti lieku pēc sajūtām, tāpēc pat īsti nezinu). Vecmamma lika ar etiķi dzēstu sodu klāt, bet kopš ir uzradies cepamais pulveris, liekam apmēram puspaciņu to. Tad mīklu pannā un nomizotus, sagrieztus ābolīšus pa virsu. Griezt var visādi – kam patīk, var šķēlītēs, kam ne – kubiciņos. Liekam cepties. Es cepu ar malku kurināmā plītī vidējā karstumā apmēram 30-40 minūtes. Elektriskajās plītiņās – grūti teikt, varētu likt lielākos grādus, kas droši vien ir 250Co un apmēram uz 40 minūtēm, ja plāna mīklas kārta, tad iespējams mazāk. Pa to laiku ir sataisīta masa virsiņai, kur ir sakulta ola, cukurs, pēc garšas, un skābais krējums 100-200 mililitri (atkarīgs no tā cik liela panna), kuru pārlejam visam pāri un atkārtoti liekam nedaudz pacepties aptuveni 2-3 minūtes. Gatavs! Virsū var taisīt arī drupačas no smilšu mīklas, bet tās var likt virsū jau pašā sākumā. Šādi gatavoju arī ar ķiršiem un rabarberiem. Domāju, ka varētu arī ar plūmēm un visu ko citu, jāļaujas improvizācijai.Kādreiz neiztrūkstošs palīgs man bija V. Kangares grāmata “Dārzeņu, augļu un sēņu konservēšana”. Ja nemaldos, tad šāda grāmatiņa ir atrodama gandrīz katrā mājā. Nevaru pat aprakstīt, cik viņa ir noderīga. No šīs grāmatas cēlušies mani marinētie gurķīši un tomātiņi želejā. Kādreiz stingri pieturējos pie receptes, bet tagad tikai pēc sajūtām. Iesaku visiem! Lielākais eksperiments bija kabaču ievārījums, nebija slikts, bet arī ne tik labs, lai atkārtotu.
