“Mums jau vēl ir labi. Dārzā šogad raža padevusies. Tas karstums jau arī nebija nekāds lielais,” pārdevējai savas pārdomas atklāj kāda sieviete, pārcilādama lietoto apģērbu kaudzes. Nejauši noklausījusies sarunu, kas īpaši netika slēpta svešām ausīm, pievēršu uzmanību runātājai. Pusmūža lauku sieviete ar sastrādātām rokām, matu sakārtojumu, kas frizētavu nav redzējis gana ilgu laiku, un apģērbu, kuram viņa nav pirmā valkātāja. Iespējams, ka jaunībā viņa bijusi pagasta ballīšu karaliene, plānojusi laimīgu un turīgu dzīvi, taču šodiena ir viņu nostādījusi tieši tajā vietā, kur lielāko daļu Latvijas cilvēku – pie humpalu kaudzes un drošības sajūtas, raugoties uz vagā augošu kartupeli un briestošu kāposta galviņu. Un viss… Tā iegājies, ka vecākā paaudze dzīvo ar vēlmi, lai bērniem un mazbērniem klātos labāk. Ja neņem vērā to publiku, kas spīguļo pa dažādu privāto un patieso dzīvju lappusēm, parastajam homo reņģēdim šī vēlme ir sevī jāslāpē. Klāt laiks, kad atkal mums visiem solīs ķīseļa upes biezputras krastos. Tāpēc man ļoti gribas, lai kārtējo reizi visi kopīgi neuzkāpjam uz vecā grābekļa. Lai pienāktu brīdis, kad pie varas grožiem raujošies ļaudis spētu apjaust, ka pieticība nevis ceļ, bet gremdē viņu tautu un tāpēc arī valsti.
