Latvietim dzīve īsti pilnvērtīga šķiet tikai tad, ja vismaz vasaras sezonā spēj izjust dabas tuvumu. Tāpēc izplatīta ir nodarbošanās ar mazdārziņu kopšanu. Un ikviens, kuram pieder kaut pavisam maziņš dārza stūrītis, būs pukojies par tiem nelūgtajiem konkurentiem, kuri mitinās zem zemes un nodarbojas ar alu rakšanas darbiem. Paši lielākie postaļnieki ir tie mošķi, kuri čiepj sīpolpuķu bumbuļus vai apgrauž saknes tikko stādītām ābelītēm. Tā kā savā mūžā esmu uzkrājis zināmu pieredzi, tad atļaušos nedaudz par šo tēmu pastāstīt arī citiem.
Sen zināmais kurmītis
Kolhozu laikos bija interesants periods, kad laukus mēsloja ar atšķaidītu ožamo spirtu. Amonjaks bija labs slāpekļa mēslojums, bet ar tā palīdzību augsnē tika iznīcināta praktiski visa dzīvā radība, tostarp sliekas un citi tārpiņi, līdz ar to kurmjiem tur vairs nebija nekā tāda, ko sameklēt azaidam. Protams, indētas tika arī bites un citi lidonīši, tāpēc šo praksi drīz aizliedza, un tad izrādījās, ka kurmji saglabājušies tikai piemājas dārzos un mežos. Bet kurmītis čakli vairojas.
Ka ar kurmjiem sakņu dārzā jācīnās, to zināju jau no bērnības. Mani vecāki gan sodījās par melnā kundziņa nedarbiem, bet īpaši necīnījās, jo rūpju zemniekam bija tāpat gana. Toties es jau no kādu sešu gadu vecuma kurmju paradumus labi biju izpratis, vajadzības gadījumā mācēju arī noķert, turklāt darīju to ar plikām rokām. Biju ievērojis, ka kurmji pa seklajām medību alām kursē noteiktās stundās, piemēram, drīz pēc tam, kad ģimene paēdusi pusdienas un pieaugušie devušies diendusā. Tad nolūkoju kādu irdenā zemē izdzītu alu, kura parasti redzama kā izspiedusies dzīsla. Šādu alu aizspiedu, uzminot kāju, un tad atlika gaidīt, kad kurmis nāks un mēģinās aizspiesto zemi atkal pacelt. Šajā brīdī vajadzēja veikli racējam alu aizsprostot ar plaukstām, sataustīt pārbiedēto kundziņu un saņemt aiz čupra. Reizēm to darīju upmalā, un tad ar lielu patiku noķertos kurmīšus pārnesu otrpus kaimiņu ganību tiesā.
Padomju savienībā, kā zināms, bija visu preču deficīts, tad valsts uzpirka arī kurmju ādiņas. Bija uzņēmīgi vīri, kuri vasarās ar šo nodarbi pelnīja sev iztiku. Tolaik mana mamma sadraudzējās ar vienu šādu kurmju ķērāju, kurš katru sezonu pārstaigāja daudzu kolhozu nomales, kur mazāk apgrozījās ziņkārīgi pusaudži. Šis ķērājs mums pazīstams arī kā rakstnieks Jānis Sārts. Dārza irdenā zemē slazdiņus likt bija bezcerīgi, jo kurmis parasti aizlīda atsperei garām. Bet apkārtnē bija plašas ganības, un tur ķērājs katru rītu salasīja pāris desmitus kustonīšu. Ķērājam plecos bija divas tarbas – vienā bāza no alām izņemtos slazdiņus, bet otrā uzkrāja ādiņas. Vēl bija vajadzīgs speciāls dēlītis un ass nazis, un nodīrāšana notika burtiski pusminūtes laikā. Atlika ādiņas aiznest uz tuvējo veikalu, kur tolaik savs pieņemšanas punkts bija patērētāju biedrības sagādes kantorim. Ja es par kaut ko brīnījos, tad tikai par to, cik nemaldīgi šis vīrs prata atcerēties katru alās ievietoto slazdiņu.
Kad jau pats sāku saimniekot savā dārziņā, kur augsne viegla smiltiņa, ar negantajiem mošķīšiem saskāros pavisam reāli, jo mazajā zemes pleķītī saimniekoja vismaz divas kurmju ģimenes. Pagalma mauriņš tomēr nav ganības, kur katru kurmja rakuma čupekli pierasts pavasaros nolīdzināt ar grābekli, jo zem velēnām alu tīklojums vienalga paliek, kur katru dienu kaut kur iebrūk kāja. Ar laiku sarodas tik daudz bedrīšu, ka ar pļāvēju grūti zāli nopļaut.
Atlika aiziet uz ādu pieņemšanas punktu, kas atradās Nagliņās, un nopirkt kurmju ķeramos slazdiņus. Vajadzēja tikai uzmeklēt vietas, kur kurmji rakušies cauri cieti nomīdītai taciņai, un abos virzienos ievietot speciālās atsperītes. Kad pirmais loms iekritis, tad pietika ar vienu slazdiņu, jo kurmji pa alām ceļo tikai vienā virzienā. Tā pirmajā rudenī nedēļas laikā izķēru visus divu ģimeņu kundziņus, pavisam 17 gabalus, kurus apraku triju lāpstu dziļumā. Domāju, ka nu gan kādu laiku manā dārzā nebūs neviena rakņātāja, bet kas to deva. Pavasarī atkal saradās jaunas rakņātāju ģimenes, jo apkārtējās teritorijās notika ģimeņu dalīšanās, tad jaunie kurmīši meklē sev brīvas platības. Tad vienīgā cerība ir jau agrā pavasarī nogumzīt topošo ģimeņu galvas, kamēr nav uzradušies kārtēji jaunuļi. Bet ar gadiem ķeršanas entuziasms gājis mazumā, jo cīņa liekas samērā bezcerīga. Vēl gan esmu mēģinājis lietot veikalos dabūjamās indes un dūmu sveces, bet tādā veidā var izlīdzēties tikai mazā dārza stūrītī. Bet mūsu senči jau kopš senlaikiem prata gatavot vēja dzirnaviņas kurmju atbaidīšanai. Puikas gados esmu tādus rīkus gatavojis, bet tolaik es nezināju, ka vajadzīgs gatavot vairākas šādas ierīces. Vismaz gudri zinātņu vīri tā apgalvo. Ja šādas pavisam vienkāršas koka propelleru veida dzirnaviņas izvieto vairākās dārza vietās, tad vēja grieztie tarkšķīši it kā savā starpā sarunājas, un šī skaņa kurmjiem atgādinot zebiekstu sasaukšanos. Bet zebiekstīte ir galvenais kurmju ienaidnieks.
Vēl esmu redzējis, kā kurmjus ķer stārķi, kuriem nav iebildumu pret specifisko aromātu, kāds nepatīk kaķiem. Vēl kurmjus spēj samazināt takši, bet tad jārēķinās, ka mednieks pārraks pusi dārza.
Tomēr kurmju nodarītais posts ir sīkums, ja salīdzina ar citiem mošķiem, kādi Latvijā savairojušies pēdējā pusgadsimta laikā.
