Svešzemniece ondatra
Ikdienā gadās dzirdēt cilvēkus sūdzamies par ūdensžurku postījumiem. Tā laikam ir vienkāršāk, jo ne jau kurš katrs mazdārziņa kopējs ies iedziļināties zooloģijas smalkumos. Iespējams, ka ir noticis gluži tas pats, kas ar Amerikas ūdeļu savairošanos, kuras faktiski izkonkurējušas vietējo ūdeli. Tāpat kā ievazātie signālvēži esot piebeiguši vietējos platspīļu vēžus. Līdzīgu piemēru vairāki. No savas bērnības, kad gandrīz katru vasaras dienu mēdzu padarboties tuvākajā upītē, ne reizi vien tiku redzējis īsto ūdensžurku. Bija parastās žurkas lieluma melns dzīvnieciņš, kas veikli peldēja. Vecie vīri brīdināja, lai sargoties bāzt roku alās, kuras acīmredzami sākas ūdenī, bet tālāk ved sausumā, ūdensžurka varot iekost pirkstā. Dārzā šie radījumi lielus posta darbus neveica, tikai pa retam, nedaudz paplašinājušas kurmju alas, tās mēdza nograuzt kādu burkānu vai puķu sīpolu. Mūsdienu ūdensžurku radinieces ondatras ir krietni prāvākas un daudz ēdelīgākas, nodarot lielu postu ikvienam profesionālam dārzkopim, jo mēdz nograuzt saknes jaunajām ābelītēm, bumbierēm, plūmēm, smiltsērkšķiem, ja vien stādījumi ierīkoti kādas ūdenstilpnes tuvumā. Latvijas biologi parasti atrunājas, ka šī mošķu suga nav pētīta. Tā nebūs gluži taisnība, jo pirms gadiem trīsdesmit biju nopircis krievu valodā interesantu rakstu krājumu, kurā visai pamatīgs pētījums par ondatrām jeb bizamžurkām. Tā kā ģimenē neesmu vienīgais saimniekotājs, tad minēto izdevumu vairs neprotu atrast, bet tur bija atrodams arī interesants raksts par tā saucamo Rīgas priedi, kuru agrākajos gadsimtos no mūsu mežiem pludināja pa Gauju, lai izmantotu lielajos buru kuģos par mastu kokiem. Tik varenu priežu mūsu mežos vairs tikpat kā nav, varbūt vienīgi kāda no palikušajām sējas priedēm.
Aprakstā par ondatrām bija minēts, ka šie strupastēm radniecīgie dzīvnieciņi pirmoreiz Rietumeiropā ievesti kā medījamie dzīvnieki kažokādu ieguvei, to dzimtene Ziemeļamerika. Jau starpkaru periodā šo mošķu savairojies tik daudz, ka radušās briesmas ūdenskrātuvju aizsprostiem un Holandes polderu sistēmām, jo uzplūdu laikos pa alām plūstošais ūdens reizēm sāk izskalot jaunus ūdensceļus. Dažās valstīs tad sākuši algot speciālus medniekus ondatru izķeršanai, sauktus par bizamjēgeriem.
Arī Krievijā un citās PSRS republikās pirmās ondatras ieviestas siltākajās ūdenskrātuvēs ar nolūku, lai kustonīši izēd agresīvos ūdensaugus. Tā kā ondatras ātri vairojas, tad katru pavasari jaunuļi tiek padzīti no pārāk apdzīvotām teritorijām citu teritoriju meklējumos. Tā tas turpinājās tik ilgi, kamēr pirmie priekšpulki kaut kad piecdesmitajos gados sasniedza arī Latvijas ūdeņus. Minētajā pētījumā bija aprakstīti gadījumi, kad jaunās ondatras pārvietojas pat ar pēdējiem upēs peldošajiem ledus gabaliem, kaut parasti jaunus mitekļus meklē, naktīs pārvietojoties pa sauszemi.
Padomju savienībā valsts uzpirka arī ondatru ādiņas, kas izmēros nebija daudz mazākas par vāveru ādiņām. Latvijā tas nebija atļauts, bet Igaunijā drīkstēja ķert ar tērauda slazdiem, kas līdzīgi sesku ķeramajiem dzelžiem, tikai mazāki. Zinu par tādu igauni, kurš dzīvoja neliela ezeriņa krastā, tāpēc katru gadu saķēra pāris simtus šo kažociņu nēsātāju, turklāt gaļu izmantoja pārtikā. Esot pat ziemas patēriņam dažus desmitus burku sakonservējis, teica, gaļa tāda pati kā trusim. Mani novērojumi liecina, ka sākusies ondatru pārapdzīvotība, kad jaunajām ģimenēm kļūst neiespējami atrast zemes un ūdens stūrīti, kas jau nebūtu aizņemts.
Pirmā personīgā saskare ar šiem alu racējiem man gadījās jau septiņdesmitajos gados, kad darbojos mazītiņā dārza stūrītī Smilšu ielā. Pedeles upē jau mitinājās prāva ondatru kolonija, un enerģiskākie eksemplāri bija izrakušies zem ielas asfalta seguma un nokļuvuši mūsu dārziņos. Ziemas mitekļus mēdza ierīkot mazajā saliņā augšpus Ausekļa ielas tilta, kur toreiz auga kuplas niedres. Gadījās, ka septembra beigās uznāca stiprs sals, upe aizsala, bet pēc tam virs ledus uzplūda Zāģezera ūdens, apslīcinot ondatru mitekļus, un beigās vēl uzsala otra ledus kārta. Tur arī vairums šo dzīvnieciņu aizgāja bojā.
Kad iegādājos māju Vijciemā, drīz vien ievēroju, ka zem ēkas pamatiem redzamas vairākas alas, kurās varēja iebāzt roku līdz elkonim. Agrākā saimniece teica, ka tie esot tie dzīvnieciņi no upes. Kad pavasarī sāku tur nakšņot, pagalmā dzirdēju varenu traci, proti, ondatru pārošanās meņģi. Spiedzienus papildināja būkšķi, sitot ar kailo astīti pret zemi. Kad pie sienas iestādīju citronliānas dēstus, jau otrajā dienā atklāju, ka maniem kociņiem visas saknes paceltas virs alu tukšuma. Tad apskaitos un Valgas ādu pieņemšanas punktā nopirku kādus piecus slazdiņus. Kad pirmo noliku pretī alai, tas pa nakti bija pazudis, laikam ievilkts alā. Nākošo atsēju auklā, un tad naktī zvēriņš bija nograuzis sev ķepiņu. Trešajā naktī manos dzelžos bija iekāpis ezītis, un tad nolēmu šos eksperimentus pārtraukt. No minētā raksta krievu valodā noskaidroju, ka ķeramie slazdiņi jāliek ūdens malā tajās vietās, kur ondatras mēdz iznākt krastā, lai notiesātu ūdenī nograuzto zāles stiebru. Krieviski lietots vārds “ļežbišče”, ko var tulkot kā gulšņātava. Gudrība tāda, ka ondatra uzslampā uz slazda mēlītes un pēc tam ar visu dzelzi metas ūdenī. Smagums pie kājas dzīvnieciņam vairs neļauj uzpeldēt, un tad ķērājam atliek tikai ņemt aiz auklas un lomu izcelt. Diemžēl es tā rīkoties nedrīkstu, jo slazdā pirmā iekāps savvaļas pīle.
Kādreiz biju aizrāvies ar tulpju kolekcionēšanu. Lai ondatras neiznīcinātu manus retumus, kurus nereti pirku par desmit un divdesmit rubļiem sīpolā, daļā dārza saraku celtnieku izbrāķēto šīferi. Gadus piecus tas līdzēja, bet to tikai Dieviņš zina, pa kurieni šie radījumi manus šķēršļus pārvarēja. Parastās alas ondatrām ir kurmju alu līmenī, bet ziemās ir papildu alas kādu divu lāpstu dziļumā. Šajās alās no apakšas tiek savilkti tulpju sīpoli, kurus noglabā kaut kur gar ogulājiem izveidotās krātuvēs kopā ar pieneņu un gārsu saknēm. Esmu dažkārt atļāvies rudenī tulpju sīpolus “iesmaržināt” ar kādu no kaitēkļu indēm, tas palīdz. Arī jaunajām ābelītēm rudenī uz saknēm esmu lējis atšķaidītu fastaku, kuru tagad veikalos vairs nevar nopirkt. Ir cilvēki, kas alās lej izstrādātu motoreļļu, bet visi šie paņēmieni liekas pārāk brutāli. Bet mošķi dzīvo un vairojas, ekskursantiem nereti mēdzu parādīt ondatru ziemas mitekļu vietās sastumtās zemes kupicas. Padomu varētu dot zinātnieki, ja vien kādam par šo tēmu sagribēsies aizstāvēt doktora disertāciju.
