Sandras Pakalnes kolēģi ir pārliecināti, ka viņai ir īpaša nozīme Strenču psihoneiroloģiskās slimnīcas dzīvē un Strenču pilsētas notikumos.
Sandras Pakalnes kolēģi ir pārliecināti, ka viņai ir īpaša nozīme Strenču psihoneiroloģiskās slimnīcas dzīvē un Strenču pilsētas notikumos. Sandras mākslinieciskās dotības var novērtēt katrs slimnīcas darbinieks un pilsētas iedzīvotājs.
S. Pakalne ikdienā ir psihoneiroloģiskās slimnīcas pacientu rehabilitācijas centra vadītāja, bet sirdī vairāk jūtas sociālā darbiniece. Viņai atlicis pēdējais studiju kurss augstskolā “Attīstība”, lai tāda būtu arī oficiāli. “Mana pirmā augstskolā iegūtā inženieres – mehāniķes profesija sen ir aizmirsusies. Slimnīcā nostrādāti 15 gadi. Pat neticu, ka jau tik daudz,” smaida rīdziniece.
Sandra Strenčos ieradusies no Rīgas, kur dzīvo viņas ģimene: vīrs Ēriks un bērni Oskars, Anete un Ieva. “Zināmā mērā joprojām jūtos rīdziniece, kaut gan Strenčus esmu pieņēmusi kā savu mazpilsētu. Te skolā gāja bērni. Arī viņi iemīļojuši Strenčus, un arī vīram te patīk. Kad ir lieli svētki, tad visi esam Strenčos, un negribas doties uz Rīgu,” saka S. Pakalne. Viņai patīk mazpilsētas klusums, miers, apkārt esošie meži, Gauja, svaigais gaiss.
S. Pakalnes vaļasprieki ir visi lietišķās mākslas novirzieni. Keramiku viņa māca arī slimnīcas pacientiem.
