Nu jau visi lopkopji, kuri govis laiž ganībās, vasaras sezonu ir atklājuši. Arī Vijciema pagasta zemnieku saimniecības “Peņģu ferma” īpašniece Rasma Atlāce, kura pati izsakās, ka ik gadu ganību sezonu atklāj pēdējā.
Nu jau visi lopkopji, kuri govis laiž ganībās, vasaras sezonu ir atklājuši. Arī Vijciema pagasta zemnieku saimniecības “Peņģu ferma” īpašniece Rasma Atlāce, kura pati izsakās, ka ik gadu ganību sezonu atklāj pēdējā.
Zemniece uzskata, ka zālei jākļūst leknai, lai gotiņām pirmajās dienās barības netrūktu. “Šogad ganību laiks iekavējās. Pērn ātrāk piena devējas izlaidu no fermas. Ilgi bija vēss, un zāle neauga. Tagad gan tā pamatīgi stiepjas garumā,” atzīst zemniece. Iesākumā šķiet, ka māju saimniecei ir palīgsaimniecība, jo pirmajā mirklī aiz aplokiem pagaro fermu var arī nepamanīt. R. Atlāce ar pāris palīgiem piemājas pļavā pārsien dažas govis un padzirda divus mazus teliņus. Tikai pēc brīža uzzinu, ka Rasmas zemnieku saimniecība aptver 199 hektārus un viņa kopj 70 piena devēju un gaļas liellopus. Painteresējos, ar ko šīs dažas govis ir izpelnījušās tādu godu, ka atrodas saimnieces īpašā aprūpē un dzīvo piemājas kūtiņā. “To man vairāki vaicājuši. Nezinu, vienkārši tā pierasts, ka mājlopiem jāatrodas arī sētā. Šīs ir pašas izaudzētas,” pasmaidot atbild zemniece.
Par zemnieci R. Atlāce kļuva pēc kopsaimniecības privatizācijas, savā īpašumā pārņemot fermu, kurā kolhozu laikos strādāja par kontrolasistenti. Ganāmpulku zemniece ataudzē savā saimniecībā, bet govju skaitu kopš zemnieku sētas izveides nav palielinājusi, jo uzskata, ka, pat augstvērtīgu produkciju ražojot, lopkopība tik un tā nav rentabla nozare. Par litru augstākā labuma pienu viņa kopā ar piemaksām saņem 19 santīmu. Gadā vidēji no govs zemniece iegūst 4500 kilogramu piena. Ražošanas rezultāti nav slikti, kādreiz par 4000 kilogramu izslaukšanu slaucējas nebeidza vien slavināt, tomēr šodienas apstākļos nozares uzturēšana rūpes vairāk sagādā nekā prieku.
“Ieguvumu drīzāk var saukt par iztikas nodrošināšanu, nevis par peļņu. To, ka lopkopība lauku uzņēmējdarbībā nav tā labākā nozare, redz visur. Pašlaik ļoti maz palikuši zemnieki, kuri nodarbojas ar piena lopkopību. Izdevumu netrūkst. Es zemi nomāju no īpašniekiem. Lopbarības gatavošanas laikā trūkst darba roku. Vispār ir ļoti grūti laukos atrast pastāvīgus strādniekus. Tas ir mūsdienu paradokss – it kā ir bezdarbs, bet tajā pašā laikā nav kas strādā. Tas tā ir daudzviet. Es daudz braukāju apkārt, un visur tas pats. Pirms kāda laika biju Lietuvā, tur ir tā pati problēma,” saka R. Atlāce.
Viņa nozarē atzīst tradicionālās metodes – govis vasarā laiž ganos, bet lopbarības ražošanā lielu lomu piešķir siena gatavošanai. Galveno lopbarības bāzi veido siens un skābsiens. “Kādreiz iedomājos, vai labāk nebūtu nozari likvidēt un pārtraukt saimniekošanu. Žēl padarītā un gotiņu, tādēļ to neesmu izdarījusi un laikam jau arī neizdarīšu,” spriež R. Atlāce.
