Gribu atbildēt skolotājai Dacei Āboliņas kundzei uz 28. martā “Ziemeļlatvijā” publicēto rakstu “Patriotiskā audzināšana tikai uz papīra”.Skumji! Varētu atbildēt tikai ar šo vienu vārdu. Bet šoreiz ar to nepietiks. Pirmkārt, šis pasākums bija tikai piemiņas brīdis pie “Sašķeltās ģimenes”, nevis mītiņš vai manifestācija, nedz arī citas formas izrādīšanās pasākums, bet mirklis, kad represētie piemin tos tuvos cilvēkus, kuri neatgriezās no Sibīrijas. Kā gan citādi viņus pieminēt šajā dienā, ja ne noliekot ziediņus pie kopējās piemiņas vietas, jo kapu kopiņas šeit Latvijas kapsētās viņiem nav.Otrkārt, mums, represētajiem, visiem sen jau ir pāri 70 gadiem, esam dažādu slimību izmocīti, kā lai mēs varam vēl stundām nostāvēt kājās un klausīties to, ko esam pārdzīvojuši un tā arī vēl neizsāpējuši. Tāpēc mūsu galvenais mērķis ir pulcēties šajā dienā vietā, kur mūs kā lopus sadzina lopu vagonos un aizveda mums nezināmā tālumā nomirt. Tā vieta ir Strenči. Gribu izmantot iespēju un pateikt lielu paldies Strenču pašvaldībai un kultūras nama darbiniekiem par to, ka viņi jau kuro gadu mūs tik laipni uzņem pie sevis.Treškārt, ja jau audzēkņiem bija jāsteidzas uz stundām, tad viņiem nebūtu arī laika nostāvēt pie pieminekļa un noklausīties runas. Kultūras nama zāle pēc piemiņas brīža bija pilna ar skolēniem, kuri zināja, ka turpinājums būs tur. Viņiem bija laiks noskatīties uzvedumu, kurā bija visa dzīve Sibīrijā. Lūk, tā bija īstā audzināšana.Bet ja ir runa par patriotisko audzināšanu, tad nepietiek ar vienu stundu vienu reizi gadā pie kāda pieminekļa. Tā ir vesela sistēma, kuru vajag īstenot gadu no gada, katru dienu, katru stundu visiem kopā. Nepietiks, ja kāds cilvēks kaut ko mazliet parunās, bet emocijas, pārdzīvojumus nevar izrunāt.Patriotiskajā audzināšanā ir jāiesaistās visiem, sākot jau no Valsts prezidenta, ministriem un deputātiem. Turpinot ar masu saziņas līdzekļiem un notikumu aculieciniekiem. Arī pašiem skolotājiem un audzēkņiem ir jāiesaistās šajā darbā. Gadā ir 365 dienas un katrā 24 stundas, nevis tikai 25. marts un arī 14. jūnijs.Skolās šiem datumiem varētu jau gatavoties no 1. septembra, rīkojot dažādus konkursus, viktorīnas par “Latvijas melnajām dienām”. Atmiņu stāstu vākšanu par represijām un barikāžu laiku. Dažādas tikšanās ar cilvēkiem, kuri šo laiku piedzīvojuši paši, vienkārši diskusiju vakarus. Ir vajadzīga tikai izdoma.Mēs esam pieraduši vienmēr kaut ko gaidīt tikai no citiem, ka kāds visu izdarīs mūsu vietā. Tā lielas lietas paveikt nevar! Tikai apvienojoties un izbeidzot savstarpējos ķīviņus un izskaužot citas negatīvas īpašības, kuras mūs nomoka, mēs spēsim paveikt to, ko sen jau vajadzēja paveikt.Ne jau runām pie pieminekļiem ir kāda nozīme, īpaši jau jauniešiem.Iegūt var tikai tad, ja paši darbojas līdzi, piedalās meklējot materiālus un tiekoties ar šiem cilvēkiem.Tāpēc mans aicinājums ir – sāksim visi kopā celt mūsu Latvijas labklājību, izzināt tās sāpes un priekus. Ne jau tikai raudot mēs dzīvosim! Bet sāpes ir, un tās ir jāiepazīst. Sāksim runāt visi kopā vienā valodā, jo mūs taču nemaz tik daudz nav! Un mums šī zemīte ir jāsaglabā latviešiem!Represēto biedrības biedre A. Drone
