Ceturtdien Valkas pilsētas Lugažu dzelzceļa stacijā pulcējās vīri un sievas ar ziediem rokās, lai pie pieminekļa komunistiskā genocīda upuru piemiņai atcerētos tos tuviniekus un draugus, kuri gāja bojā svešumā.
1949. gada baigajā 25. marta naktī visā Latvijā staļiniskā režīma kalpi no mājām ar varu izrāva desmitiem tūkstošu nevainīgu cilvēku, kuru vidū bija arī daudzi bērni un sirmgalvji, sadzina viņus lopu vagonos un aizveda uz Sibīriju. Izsūtījumā nokļuva bērnībāLiela daļa nemaz nezināja, uz kurieni viņus ved, un ātrumā nepaguva paņemt līdzi ne siltas segas, ne pārtiku. Vairāki nomira jau ceļā. Kopš tās dienas ir pagājis 61 gads, bet daudziem politiski represētajiem tā palikusi neizdzēšamā atmiņā. Bijušais izsūtītais Valkas pagasta zemnieks Ziedonis Grūbe atzīst, ka tikai tagad, atjaunotās brīvvalsts laikā, īsti apjēdz tās briesmas, kādās bija nokļuvusi visa viņa ģimene. “Man toreiz bija pieci gadi. Represijas mūsu ģimeni bija skārušas jau agrāk. Bijām palikuši bez tēva. Viņu dažus gadus agrāk aizveda uz Karagandu, bet 1949. gada 25. martā paņēma mūs visus pārējos – mani, brāli, māsu un mammu. Savā bērna prātā nesapratu, kas notiek un kādēļ mums jābrauc tik tālu. Mamma ļoti pārdzīvoja notiekošo. Svešumā mēs dzīvojām kādas mājas istabā kopā ar pilnīgi svešiem cilvēkiem, nebija pat tualetes. 1957. gadā pie mums atļāva atbraukt tēvam. No izsūtījuma es atgriezos tikai 1960. gadā. Pats būdams latvietis, tā arī nedabūju ne dienu pamācīties skolā Latvijā,” atminas Z. Grūbe. Līdzīgi likteņi bija daudziem latviešiem. Kopumā no visas Latvijas baigajā gadā uz Sibīriju aizveda vairāk nekā 43 tūkstošus cilvēku. No Lugažu stacijas svešumā aizveda 625 ģimenes – vairāk nekā divus tūkstošus cilvēku.Aizveda labākos saimniekusŠo baigo statistiku atceres brīdī vēlreiz atgādināja Valkas kultūras nama pasākumu organizatore Mārīte Meļķe. “Tā bija toreizējās padomju varas organizēta un īstenota latviešu tautas iznīcināšanas un sanaidošanas akcija. Cilvēkus izsūtīja pēc iepriekš sastādītiem sarakstiem. Tā bija pati lielākā latviešu izsūtīšana mūsu valsts vēsturē. Tūkstošiem mūsu tautiešu jau bija krituši karā. Daudzi jaunieši, kuri bija aizsargi, jau atradās apcietinājumā. 1949. gadā bija pienācis laiks svešumā aizvest līdumniekus, labus saimniekus un nespēcīgus sirmgalvjus. Tā turpinājās mūsu zemes sistemātiska atbrīvošana no latviešiem. Ļoti daudzos gadījumos staļinisti izšķīra ģimenes. Līdz 1950. gadam no Latvijas izsūtīja gandrīz 120 tūkstošus cilvēku. Tādēļ mēs ik gadu martā sapulcējamies Lugažu stacijā, lai pieminētu un nekad neaizmirstu mūsu līdzcilvēkus, kuriem nebija lemts atgriezties dzimtenē,” teica M. Meļķe.Atceres brīža dalībniekus uzrunāja arī Valkas novada domes priekšsēdētājs Kārlis Albergs. “Pagājis ievērojams vēstures posms kopš baigā gada notikumiem. Ir sācies atjaunotās Latvijas laiks. Tomēr nesen kādā laikrakstā izlasīju, ka pēdējos gados Latvijā izdarīts vairāk ļaunuma kā 1949. gadā. Te ir par ko padomāt. Mēs zem Eiropas Savienības karoga esam ļāvuši izpārdot mūsu zemi un tagad tirgojamies ar uzturēšanās atļaujām. Mums ikvienam jābūt atbildīgam, kādus cilvēkus ievēlam par Latvijas vadītājiem, jo brīvība ir izcīnīta par dārgu cenu,” sacīja K. Albergs.Pēc tam piemiņas brīža dalībnieki pie pieminekļa nolika ziedus, bet vēlāk politiski represētie dalījās atmiņās novadpētniecības muzejā.
