Šajā pirmsjāņu laikā arvien biežāk sevi pieķeru, domājam un meklējam atbildi uz jautājumu: “Ko man personīgi nozīmē Jāņi?” Vai tā ir kārtējā jautrā ballīte brīvā dabā pie ugunskura kopā ar draugiem, radiem un paziņām, vai arī tas ir kaut kas dziļāks un noslēpumaināks. Nenoliedzami, šie svētki ir latviešu kultūras daļa un latvietības identitātes apliecinājums. Ne velti Jāņus svin visur tur, kur sastopams kaut tikai viens latvietis. Atbildes uz manu jautājumu sniedza Latvijā pazīstamais etnomuzikologs un folklorists, cilvēks, kuram latviskā dzīvesziņa “spiežas” laukā pa visām vīlēm, Valdis Muktupāvels. Viņš uzskata, ka Jāņos ikvienam ir iespēja tuvoties dabai, sajust tās spēku. Šie unikālie svētki ir tik daudzšķautnaini, ka katrs tajos var atrast ko savu. Tie, kuri uzskata, ka kultūras saknes meklējamas folklorā, svētku sakralitāti atrod tur. Bet var arī sakrālo saskatīt caur kāda kristīgā simbola klātbūtni. Viņš uzskata, ka nav nekā pretrunīga dziedāt Līgo dziesmas un Jāņu rītā doties uz dievkalpojumu baznīcā. Man šķiet, ka svarīgākais ir šos svētkus svinēt tā, kā liek sirds. Nav pareizā vai nepareizā varianta, ir jūsējais. Svētkus var izdzīvot vienatnē, divatā vai arī lielākā ļaužu pulkā. Galvenais, lai izdotos sajust gada garākās nakts burvību un piedzīvot to īpašo brīdi, kad daba savā pilnbriedā dāsni dalās un dod spēku cilvēkam. Ne velti meitas Jāņos pin vismaz trejdeviņu zāļu vainagus sev, bet ozollapu kroņus – vīriem. Dzirdēju, ka tie vainagi, kurus iegādājamies tirgū, ir bez spēka. Savukārt pašu vītie ar tik maģisku spēku, kas noderēs arī ziemas tumšajos vakaros. Novēlu ikvienam iegūt savu maģisko vainagu un piedzīvot šīs nakts burvību!
