Pagājušajā gadā viņi devās savā pirmajā ceļojumā ar busiņu pa Eiropu.
Pagājušajā gadā viņi devās savā pirmajā ceļojumā ar busiņu pa Eiropu. Tad ceļš veda lejup — uz Itāliju. Šāgada izvēle — Parīze.
“Pēc pagājušā gada ceļojuma nolēmām, ka šovasar noteikti brauksim atkal,” stāsta smiltenietis Jānis Šepters. Dzīvesbiedre Anda ņēmusi rokās karti un palīgā internetu, lai izvēlētos ceļu turp un atpakaļ. Šoreiz galamērķis bija Parīze. “Liku google meklētājā pilsētu vai valsti un pētīju, ko varētu aplūkot,” atklāj Anda.
Atgriežoties Smiltenē, savas mājas pagalmā, no kurienes sākās ceļojums, un aprēķinot spidometra rādītājus, izrādījās, ka tikai divu kilometru pietrūkst līdz zīmīgam rādītājam — 5555. Šādu attālumu pa Eiropas ceļiem smiltenieši veica 11 dienās.
Izlemj meklēt dzīvojamo vagoniņu
Pērn Anda un Jānis Eiropu iepazina divatā, bet šogad savas prasības ceļojumam diktēja mazā Lauma, kura pasauli iepazīt devās jau piecu mēnešu vecumā. Mazās pasažieres dēļ izlemts meklēt dzīvojamo vagoniņu. Tajā var gulēt četri cilvēki, bet buss paliktu tukšs. Degvielas patēriņš, velkot piekabi, ir lielāks, tāpēc Jānis uzaicināja kompānijā drauga ģimeni. Marina un Aivars šogad pirmo reizi devās pasaulē. Līdzi brauca arī Laumas vecākais brālis Niks, kurš pērn palika mājās.
“Braukšana bija mazliet smagāka nekā ar vienu pašu busiņu. Ātrāk jāpadomā, lai laikus nobremzētu. Par atpakaļbraukšanu vispār jāaizmirst. Nokļūdīties nedrīkst. Jābrauc tikai taisni uz priekšu, un nekādu problēmu nav. Ja pabrauksi garām īstajam krustojumam, būs sarežģīti nokļūt vēlamajā vieta,” komentē Anda.
Vidējais ātrums šādam ceļojuma transportlīdzeklim bija ap 60 kilometru stundā, citviet — gandrīz 90. Braucot sevi likuši manīt kalni un vagona svars. Turpceļā turklāt bijis pretvējš. Jānis atklāj, ka, piemēram, septiņu procentu slīpumā, kura garums bija aptuveni pieci kilometri, augšup braucot, vajadzēja ieslēgt pat trešo pārnesumu.
Atsvaidzināja pērnos iespaidus
Otrās dienas vakarā ceļotāji ieradušies Prāgā, tur pavadījuši nakti. Draugi Čehijas pērli aplūkojuši pirmo reizi, bet Anda un Jānis atsvaidzinājuši pagājušās vasaras iespaidus. Tālāk, nekur neuzkavējoties, smiltenieši braukuši uz Parīzi. Jānis stāsta, ka Francijas ceļiem ir trīs vai četras joslas, bet automašīnas atrodas tik tuvu, ka spoguļi gandrīz saskaras. Tur gan nav tik lielu mašīnu kā Latvijā, pārsvarā ir ekonomiskie modeļi, tomēr viņam šķitis, ka brauktuves josla ir vismaz par 40 centimetriem šaurāka kā Latvijā.
Parīze sagaidījusi ar problēmu, kur novietot automašīnu. Vieglajām pilsētā stāvēšana maksā 10 eiro par stundu. Ceļotāji uzzinājuši, ka izlīdzēt var divos kempingos. Viens atrodas kaut kur ārpus pilsētas, otrs — pilsētā, Boloņas mežā. “Vistrakākais, ka franči nerunā angliski. Sazināties varējām tikai ar pirkstiem, žestiem un bakstīšanu kartē. Neko nesaprata,” brīnās Anda.
Siltais ūdens, duša un komforts
Beidzot ceļotāji veiksmīgi nokļuvuši līdz Boloņas mežam. Uzturēšanās kempingā ar treileri, un tas nozīmē vietu bez elektrības, maksā 51 eiro diennaktī. Tātad divas diennaktis, kas bija atvēlētas Parīzes iepazīšanai, izmaksāja 102 eiro. Tomēr ceļotājiem bija siltais ūdens, duša un komforts, jo tas ir četrzvaigžņu kempings. Tas atrodas desmit kilometrus ārpus pilsētas centra. Lai apskatītu Parīzes ievērojamākās vietas, jābrauc trīs kilometri jeb piecas pieturas ar autobusu un tad ar metro. “Kempingā iedeva karti un uzzīmēja, kurp jāiet. Tur dzīvoja arī ceļotāji, kuriem līdzi bija teltis, citi gulēja mašīnās. Pavisam tur ir vairāk nekā 200 vietu,” novērojis Jānis. Smiltenieši neesot iztikuši bez kurioziem. Vakarā pēc pilsētas apmeklējuma pie autobusu pieturas atklājies, ka pēdējais buss pienāk 22.00. Pulkstenis rādījis 22.15. Par laimi, izrādījies, ka līdz diviem naktī kursē taksometri, kas ir tādi paši autobusi, tikai dzeltenā krāsā. Par biļeti gan jāmaksā dārgāk.
Ceļotāji dodas uz Eifeļa torni
“Biļetes par braucienu sabiedriskajā transportā mums pieciem maksāja septiņus eiro. Lauma ar ratiņiem drīkstēja braukt par brīvu. Viens brauciens ar autobusu — septiņi, ar metro — septiņi, tātad 28 eiro, lai tiktu līdz pilsētai un atpakaļ, ja brauc ar diviem transportlīdzekļiem,” rēķina Anda. Viņa saka, ka, braucot ar metro, vajag doties līdz tālākajai stacijai un tad kājām mērot ceļu atpakaļ, citādi klāt nāks lieks maksājums par biļeti, ja gribēsies braukt tālāk. “Bijām dzirdējuši, ka var iegādāties dienas biļetes, kas ir lētākas, bet mums neviens nemācēja paskaidrot, kur tādas var dabūt,” piebilst Jānis.
Pirmajā vakarā ceļotāji devušies uz Eifeļa torni. Andai un Laumai nācies palikt lejā, jo nav bijusi vieta, kur varētu atstāt bērna guļamratus. Ar saliekamajiem ratiņiem gan varētu braukt augšup.
Latvijā daudzas vietas ir skaistākas
“Ja godīgi, tad Parīzē man divas dienas bija par maz, bet trīs jau būtu par daudz,” atklāj Anda. Viens no iemesliem — par visu ir salīdzinoši dārgi jāmaksā. Luvrā ieejas biļete maksā astoņus eiro, Eifeļa tornī — 11. Ja vēlas nopirkt kādu suvenīru piemiņai, tad iznāk vēl dārgāk. “Citi saka, vajag redzēt Parīzi un tad var mirt. Nezinu. Man šķiet, ka Latvijā daudzas vietas ir skaistākas. Varbūt viss nav tik grandiozs kā, piemēram, Eifeļa tornis, bet lai tā dēļ ģībtu… nezinu,” prāto Anda. Skaista ir vecpilsēta, visas trīs arkas. Luvra? Tā esot tā pati Rundāles pils, jo arhitektūra ir līdzīga. Tikai tur ēku ir vairāk.
Drausmīgs fui, ko gribētos pateikt
Pulksten 11.00 ceļotājiem bija jāatstāj kempings, viņu tālākais ceļš veda uz Briseli. “Gribējām aplūkot slaveno Čurājošo puisēnu,” saka Anda. Iznācis citādāk, bet līdzīgi. Viņa ir pārliecināta, ka par valsti vai pilsētu vispirms liecina publiskā tualete. Tā ir vieta, kur nākas iegriezties gandrīz katram ciemiņam. “Ārprāts! Kas par bardaku! Gāju mazgāt pudelītes un traukus. Tur stāvot, var dzirdēt un redzēt visu, kas notiek. Sievietes nāk un iet, rokas nemazgā, ūdeni aiz sevis nenolaiž. Pie poda zemē mētājas viss, kas tiek lietots. Viens drausmīgs fui, ko gribētos pateikt,” nodrebinās smilteniete. Vācijas benzīna uzpildes stacijās par apmeklējumu bijis jāsamaksā 50 centu, toties visur valdījusi ideāla kārtība. Prieks skatīties.
Briselē brīvdienās visas pieturvietas bijušas aizņemtas un mašīnai ar mājiņu nebija kur palikt. “Tā nebija tūristiem draudzīga vieta,” secina Anda.
Figūras tiešām izskatās kā dzīvas
Tālāk Amsterdama, kur kempingā par auto stāvēšanu bija jāmaksā tikai pieci eiro. Dienā ceļotāji iepazinuši pilsētu un apmeklējuši vaska figūru muzeju. “Tur ir ko redzēt! Figūras tiešām izskatās kā dzīvas. Apsēdos pie Džordža Klūnija, paskatījos acīs, un šķita, ka viņš tūlīt pamirkšķinās plakstus un prasīs: “Ko tu te sēdi?”,” sajūsminās Anda. Jānis atceras mirkli, kad gājis pa kādu šauru eju. Pēkšņi priekšā stāvējis kāds svešinieks un mēģinājis viņu nofotografēt. Smiltenietis apstājies un nodomājis, lai tik bildē, ja grib. Tikai tad viņš sapratis, ka uzlūko vaska figūru. “Zvaigznes un slavenības jau uzreiz var pazīt, bet tas bija parasts cilvēks. Dzīvs kas dzīvs!” smaida Jānis.
Vaska muzeja apmeklējums vienam cilvēkam maksā 19,50, pusaudzim — 15 eiro. Tas ir to vērts.
Ceļotāji saprot, ka gribas uz mājām
Smiltenieši vērtē, ka visskaistāko ainavu ceļojumā nācies aplūkot Holandē, kur viņi devās uz Helderas pilsētu, lai redzētu no jūras izceltu zemūdeni.
“No Amsterdamas līdz turienei braucām pa parastu ceļu. Tur bija ko redzēt, kā dzīvo vietējie. Lejā zaļi lauki ar maziem ūdens kanāliem, otrpus ceļam — lielais kanāls. Vējdzirnavas ūdens sūknēšanai. Skaisti iekoptas ceļmalas. Kanālam pāri tiltiņi. Pie mājām laivas un kuģīši, kurus izmanto tāpat kā auto. Katra māja citādāka. Jumti no salmiem vai niedrēm, kas saliktas kopā ar mūsdienīga jumta seguma plāksnēm. Skaisti. Vēl skaistāk tur jābūt vasarā, kad zied puķes,” komentē Jānis. Smiltenieši nokļuvuši līdz līcim, kurā ved 32 kilometrus garš dambis. Vienā pusē — Ziemeļjūra, otrā — līcis. Dambi pārvarējuši un ieturējuši maltīti, ceļotāji sapratuši, ka gribas uz mājām. Atpakaļceļā izpalicis Hanoveres un Berlīnes apmeklējums, jo katrai būtu jāvelta diena.
Sarēķinot visus tēriņus — degvielu, ēdienu, kas bija līdzi no Latvijas, un biļetēm izdoto —, kopā iznākot 1000 latu. Tātad — 500 vienai ģimenei. Šis brauciens smilteniešus pārliecinājis, ka ceļošana ir vispiemērotākais atpūtas veids ģimenei.
