Impērijas, ko sauca par Padomju Savienību, sabrukums bija vēsturiski nozīmīgākais pagrieziens 20. gadsimta izskaņā.
Impērijas, ko sauca par Padomju Savienību, sabrukums bija vēsturiski nozīmīgākais pagrieziens 20. gadsimta izskaņā. Sabruka ne tikai monstrozā “republiksaime”, bet nozīmīgi arī pārējie notikumi, kas ar šo sabrukumu saistīti.
Varšavas līguma militārā bloka likvidācija, kas izbeidza aukstā kara posmu. Sekoja pārmaiņas visā Austrumeiropā, kur viens pēc otras krita Maskavai uzticamie režīmi. Notika Vācijas atkalapvienošanās. Sākās Dienvidslāvijas sabrukums, Čehoslovākijas mierīga sadalīšanās.
Sekoja piecpadsmit gadu ilgs mierīgas attīstības posms ASV un Eiropā, ko tikai terorisma jaunie izaicinājumi epizodiski satricināja. Rādās, ka tagad šis periods beidzies, un lielā mērā situāciju radījuši divi kareivīgi lielvaru vadītāji — Bušs un Putins —, kuri gara radniecībā viens otru papildina.
Impēriju nebija iespējams glābt
Sapratne, ka pienācis laiks pārmaiņām, bijušajiem padomju ļaudīm vismaz zemapziņā dzima jau drīz pēc tam, kad PSRS iebruka Afganistānā. Tas piešķīra jaunu sparu disidentu kustībai pašā Krievijā. Skaidra redzējuma par nākotni gan sabiedrībai nebija, likās, ka ar gudru ekonomisko politiku sabrukumu būs iespējams novērst. “Pastāvēs, kas pārvērtīsies” — šo Raiņa aforismu nekādi nespēja izprast tā laika ortodoksālie komunisti, un tas spriedzi tikai vairoja. Maskava drukāja naudu, un līdz ar to preču kļuva aizvien mazāk. Daudzviet tika ieviesta talonu sistēma.
Gorbačova sāktās reformas nebija konsekventas, attīstību bremzēja vecās domāšanas politisko vadītāju niknā pretestība. Par izstāšanos no PSRS pirmās iestājās Baltijas zemes, jo dzīva bija apziņa par varmācīgo okupāciju 1940. gadā. Latvijas inteliģenci uzjundīja 1986. gada Čatokvas konference Jūrmalā, kad sabiedrība uzzināja par Molotova – Ribentropa pakta slepenajiem protokoliem, šos tekstus bija slepeni atveduši trimdas tautieši.
Par signālu impērijas galīga sabrukuma sākumam kalpoja Maskavā rīkotais pučs un tā neveiksme. Līdz 1991. gada 19. augustam nevienam nebija īstas pārliecības, vai Baltijai izdosies izrauties no Kremļa skavām, daudzi vēl cerēja uz jauno Savienības līgumu. Pēc pučistu apcietināšanas un Jeļcina nostiprināšanās pat PSRS Augstākā padome ar klusēšanu uzņēma Gorbačova paziņojumu par triju Baltijas zemju izstāšanos. Pirms tam nekas tāds nebija domājams, jo “tie dzelzsbetona ģīmji” šādu piedāvājumu būtu uzņēmuši ar zvērisku rēkoņu. (Par “dzelzsbetona ģīmjiem” mēdza izteikties Pēteris Pētersons, kad pēc rakstnieku sapulcēm vakaros nelielā grupiņā pulcējāmies Harija Gulbja dzīvoklī.)
Tālāk sekoja Jeļcina dekrēts par Kompartijas darbības apturēšanu. Pašu lielāko zārka naglu sagādāja Ukraina, kuras tauta 1. decembrī ar 97 procentiem balsu nobalsoja par izstāšanos no PSRS. Pēc tam Belovežas gāršā nolemtais vairs bija tikai kā likumsakarīgs noslēgums. NVS izveidošana sākumposmā kalpoja kā amortizators, lai šķiršanās notiktu daudzmaz civilizēti.
Neatkarību ceļš
Baltijas valstu suverenitāte devusi to, ka tagad mēs esam pilntiesīgi Eiropas valstu locekļi. Vissavienības lielo uzņēmumu apstāšanās bija smags trieciens ekonomikai, bet tā notika arī pašā Krievijā. Mežonīgo inflāciju mums izdevās apturēt, kad atteicāmies no krievu rubļiem, bet situācija vienalga bija smaga. Trūka degvielas pat pavasara sējas darbiem, jo vēl tikko dzima tirgus ekonomika. Un vienalga — esam pārcietuši pat lielās kaimiņvalsts ekonomiskos kniebienus, tagad pat maskavieši, kas labāk informēti, apskauž Baltiju par sasniegto līmeni. Pati Krievija faktiski dzīvo no naftas un gāzes eksporta, bet šī naudiņa līdz provincei nenonāk. Putina grandiozie plāni par gāzes eksporta palielināšanu ekonomistu aprindās tiek apšaubīti. Jau tagad nepietiek gāzes dažu jauno elektrostaciju darbināšanai, bet drīzumā Maskavas tuvumā sāksies četru lielu spēkstaciju būve. Jo arī elektroenerģijas jau sāk trūkt.
Lai kādas negācijas Krievijā, pārējās bijušajās republikās situācija vēl grūtāka. Dzīves līmenis Ukrainā un Baltkrievijā atpaliek, teiksim, no Piemaskavas līmeņa. Moldova novārdzināta Piedņestras dēļ. Armēnija gandrīz izolēta no pasaules, karošanu ar Azerbaidžānu pagaidām novērš krievu karaspēks. Gruzijas problēmas rada Krievija. Ekonomiski sāk atžirgt Azerbaidžāna un Kazahstāna, bet tas pateicoties naftai un gāzei. Kirgizstāna un Tadžikistāna bandītisma pārņemtas zemes, Uzbekistānā iedibināts aziātiski diktatorisks režīms. Turkmenistāna pārvērsta koncentrācijas nometnē.
Dīvainums tāds, ka pasaulē nav liela pieprasījuma ne pēc ukraiņu un kazahu kviešiem, ne uzbeku kokvilnas. Pasaulei vajadzīga nafta, gāze, vēl citi izrakteņi un koki. Un vēl ir vajadzīga tādu preču ražošana, par kādu Padomju Savienībā neko īsti nenojauta.
Labie gadi beidzas
Lielā mērā navajadzīgus sarežģījumus redījušas ASV prezidenta avantūras. Republikāņu partija vispār pazīstama ar saviem “vanagiem”, bet militārais iebrukums Irākā šādā veidā nebija vajadzīgs. Tagad gan neviens vairs nepiemin, ka plāna autors īstenībā bija aizsardzības ministra vietnieks Vulfovics, tikai šim plānam bija viens trūkums: tas neparedzēja to situāciju, kāda veidosies pēc Huseina gāšanas. Varam prognozēt, ka Amerikai tuvākie gadi atnesīs ļoti lielus sarežģījumus. Šāds pavērsiens bīstams visai civilizācijai, jo ASV novājināšanās var novest kolapsā visas pasaules ekonomiku.
Kaut Krievija aizvien vairāk tuvojas “Augšvoltai ar atomieročiem” (M. Tečeres apzīmējums), tās ietekme uz pasaules ekonomiku aizvien liela. Ja bez Krievijas naftas pasaule izdzīvotu, tad bez gāzes Eiropai klātos grūti. Vajadzīgi gadi, lai uzbūvētu jaunus gāzes vadus no Azerbaidžānas un Vidusāzijas, apejot Krieviju.
Nestabilitāti rada Kremļa varasvīru piekoptā politika, kam trīs galvenie mērķi: varas koncentrācija, bagātību sagrābšana un varas saglabāšana pēc vēlēšanām. Pagaidām tautas masām tāds kurss patīk, jo tas atbilst padomju cilvēka domāšanas paradigmai. Vairāk nekā puse krievzemiešu vēlētos atgriezties Padomja Savienībā, no tagadējās īstenības paturot tikai preču bagātību veikalos.
Kremļa administrācijā notikusi norobežošanās divās nometnēs. Jeļcina laikā liberāļu pozīcijas kļuvušas aizvien vājākas, bet galveno spēku veido bijušie čekisti un militāristi, kuri vēlētos Putinu redzēt prezidenta krēslā arī turpmāk.
Zinātāji apgalvo, ka Krievijā stipri pieaugusi takse “par ieeju ierēdņa kabinetā”, proti, nepieciešamo kukuļu summa. Vairs neviens pat nesūdzas par to, ka jādod kukuļi, tagad sūdzas par to, ka paņēma naudu, bet solīto nepilda. Atmaskoti tiek vienīgi tie ierēdņi, kuri atļāvušies iebilst Putinam.
Cīņā par varas saglabāšanu bijušie čekisti piekopj slepkavības. Pēdējo gadu laikā Krievijā nogalināts 201 žurnālists, lielākā daļa reģionos. Ļitviņenko noindēšana gan radījusi tādu atbalsi Anglijā, ka Putinu sāk uzlūkot par asiņaino punduri. Lai kā Maskava tagad cenšas jaukt pēdas, patiesību noslēpt vairs nav iespējams. Nav taisnība, ka Kremlis nevar būt vainojams tāpēc, ka slepkavība nav izdevīga pašiem. Bet zināms taču sen, ka politikā ne vienmēr iespējams atrast loģiku.
Pašreizējo varas struktūru ārdīšanos Krievijā gribas salīdzināt ar jauna puča mēģinājumu pēc 1991. gada parauga. Taktiski to var saukt par lienošo puču, kas būtu uzskatāms par farsu, ja vien nesolītu tik traģiskas sekas. Ja nekas nemainīsies, tad tuvāko gadu laikā Krievzemi pārņems haoss, un tad atsvabinājums var nākt tikai kā valsts sadalīšanās.
