Par jauno kārtību Smiltenē, bērnudārza stāvlaukumā Rīgas ielā, dusmās vārās ne viens vien. Frāzes esmu dzirdējusi visdažādākās – “kas tas par murgu”, “kam tas ir vajadzīgs”, “stulbums” un šo to arī rupjāku ne tikai no vecākiem, uz ko jauninājums ar laika pulkstenīšu likšanu uz paneļa vai lapiņu rakstīšanu attiecas, bet arī citiem autovadītājiem. Piebildīšu, izmaiņas ir, lai bērniem drošāk, laukums tīrāks un no tā pazustu blakus esošās mājas iedzīvotāju automašīnas. Par drošību runājot, atcerējos savu bērnību turpat Rīgas ielā, kā mēs, visi kaimiņmāju bērni, pa kluso gājām dauzīties uz pamesto un krūmos ieaugušo jaunbūvi, kas tagad ir skaistais un jaunais bērnudārzs. Vecāki neļāva, bet tik un tā izlavījāmies un dauzījāmies, lecot pāri betona blokiem, kāpelējot pa pusdrupušiem ķieģeļiem un bezbailīgi pārvarot atrastos šķēršļus. Tur nudien pietrūka policistu klātbūtnes, jo kā mācība mums visiem bija meitenes nokrišana no jaunbūves otrā stāva. Meitene dzīva, bet tomēr tas bija traumējoši. Šoreiz teikšu tā, ir lietas, kur vajag lielāku stingrību un dzelžaināku kārtību, un ir vietas, kur to visu var atrisināt citādāk. Varat apvainoties, dusmoties un aprunāt mani, bet, dzīvojot turpat blakus, jāsaka – nevajag pārspīlēt. Bērnudārza laukums vienmēr ir tīrs neatkarīgi no tā, ir vai nav tur to dažu manu kaimiņu atstāto mašīnu. Nenostājos ne viena, ne otra, ne trešā pusē. Protams, pie visa pierod, bet vai vajag?! Ļoti ceru, ka vecākiem arī turpmāk bērna aizvešana uz dārziņu sagādās prieku, nevis liekas raizes. Tāpat gribas ticēt SNPP priekšnieka teiktajam, ka policistu mērķis nav sodīt, bet raisīt izpratni. Veiksmi visiem!
