Ikviens, kurš redzējis Gunitas Ščegoļevas kūkas, atzīs, ka tās izskatās izcili – kā profesionāļa radīti mākslas darbi. Četras reizes Valkas kūku konkursā Gunitas torte ir izpelnījusies žūrijas atzinību un nominēta par Valkas kūku numur 1.
„Nez kāpēc man drīzāk bija kauns, ka atkal mana kūka ieguva pirmo vietu. Nu cik tad var,” sarunu, sarkastiski par sevi pasmejoties, sāk Gunita. Jā, izcilajā meistarē nav ne kripatiņas augstprātības, lepnības un, kā vēlāk no sarunas sapratu, pašapziņas par savām prasmēm un varēšanu. Gunita neslēpj, ka tam par iemeslu varētu būt dzīve internātskolā. „Es pati nekad nebūtu pieteikusies tādā konkursā, ja ne kolēģi. Nekad neesmu arī teikusi, ka manas kūkas ir garšīgas vai skaistas, to parasti pasaka cilvēki, un tad ir prieks. Man pašai šķiet, ka neko īpašu neprotu, allaž vairāk skatos uz citiem un redzu viņu varēšanu,” atzīst Gunita.
– Kā sākās tava aizraušanās ar kūkām?
– Man jau bērnībā patika un interesēja tādas lietas, taču nebija iespēju, jo augu internātskolā. Tajos laikos bērnus virtuvē nelaida. Tagad ir visādas cilvēktiesības un bērnu tiesības, tad nekā tāda nebija. Pamēģini paņemt maizi no vakariņu galda līdzi uz istabiņu, tā „dabūsi iekšās”, ja pamanīs. Vakariņas bija pulksten 6, protams, ka mums gribējās arī vakarā ko apēst, tāpēc čiepām maizi.
Pie kūku cepšanas un vispār virtuves tiku, kad iepazinos ar Juri. Viņa mamma cepa tortes un iemācīja arī man. Tā sākās. Sākumā, protams, cepu tikai klasisko torti ar biskvīta kārtām. Kad gāju ciemos, cepu torti. Nebija jādomā par dāvanu, jo nesu pašceptu kūku. Tā viss sākās. Visus pieradināju, ka no manis dāvanā būs kūka. Tagad reizēm gadās, ka nepaspēju neko izcept un, aizejot ciemos, redzu vilšanos – kā tad tā, tu bez kūkas! Man patīk pārsteigt, iepriecināt citus, kūka ir jebkuru svētku nozīmīga sastāvdaļa. Ja izdodas kādu pārsteigt, tas dod tādu prieku.
– Par garšu var strīdēties, jo garšas sajūtas mēdz būt dažādas, bet domāju – ikviens, kas redz tavas kūkas, atzīs, tās ir tik skaistas! Kur samācījies?
– Man allaž ir paticis zīmēt, tehnikumā pat mācījos par modelētāju. Jā, tas laikam ir tas, ko savā dzīvē nožēloju visvairāk, ka nepabeidzu skolu. Man tur patika viss, ko mācīja, ko darījām. No 60 cilvēkiem, kas bija pieteikušies, tikai četri modelēšanā dabūja 9. Un es starp tiem. Man tas tiešām padevās. Tagad izpaužos kūkās.
Kādas izskatījās pirmās tortes – neatceros. Tad jau nebija mobilo, ar ko nobildēt. Vienīgais, ko atceros, ka meitai Sabīnei uz gada jubileju cepu torti un krēmu krāsoju ar burkānu un biešu sulu. Iznāca tiem laikiem tik neraksturīgi koši. Daudzus gadus es tā darīju. Vārītas bietes un burkāni dod spilgtāku krāsu.
Neesmu mācījusies ne konditoru skolā, ne kādos kursos. Esmu piedalījusies tikai Maijas un Jāņa Kairu meistarklasēs, kuras Valkā organizē tiem, kuri piedalās kūku konkursā. Iespējams, ka tieši šīs meistarklases ir tas galvenais dzinulis, kāpēc atkal piekrītu cept torti konkursam. Ar lielu kāri noskatos, kādas meistarklases un kursus rīko Rīgā, bet attālums un finanses allaž attur pieteikties. Mans skolotājs ir internets.
– Kad tu pamanīji, ka kūkas tev sanāk labāk kā parastai namamātei?
– Es joprojām to neesmu pamanījusi. Tiešām. Es allaž sevi kritizēju, man šķiet, ka tas nav nekas īpašs, ka citi māk vēl labāk. Arī, uz konkursu ejot, es gaidu, ka pieteiksies vairāk vietējo, aizgūšu kādas idejas, jo zinu, ka kūkas cept patīk daudziem, bet atsaucība ir pārāk maza. Es domāju, ka vajag piedalīties, atbalstīt savu pilsētu. Kaut gan pēdējos trīs gadus es pati esmu domājusi – viss, nepiedalīšos, lai nāk citi un rāda prasmes, bet allaž kāds pierunā, pārliecina.
Man nemaz viss, ko pati izcepu, negaršo. Ne vienmēr tas, ko savā galvā izdomāju, sanāk. Torti, lai radītu, vajag mūzu, kas iedvesmo. Es izcepu pamatni, salieku kārtas un tad apsēžos pie kūkas kā pie baltas lapas. Un sāku radīt. Reizēm ideju aptrūkstas vai nav noskaņojuma, tad nesanāk, kā gribētos. Gadās arī kļūdas, jo nav jau zināšanu, tās rodas no pieredzes. Piemēram, reiz kūkā, labu gribot, ieliku plūmju ievārījumu, kas bija sajaukts ar bez cukura vārītu ābolu biezeni, garša bija laba, bet kūkā tas nederēja, rezultātā biskvīts bija sabojāts. Es nezināju, ka biezenis jāsavāra ar cukuru, lai tas kūkā neatsulotos, pārvēršot to par slapju masu. Kļūdas ir pieredze. Kairu meistarklases man ļoti daudz māca, jo tur uzzinu dažādas smalkas nianses, kas receptēs nav atrodamas.
– Tik skaistas rozes, kā tu māki veidot no krēma, diez vai kurš katrs profesionāls konditors māk?
– Patiesībā pirmās rozes uz kūkas es ieraudzīju Valkas kulinārijā. Atceros, skatījos un domāju, nez kā viņi to dara? Tad saslimu un mājās bija jādzīvo vairāki mēneši. Bija pietiekami daudz brīva laika un YouTube (interneta vietne – red.) atradu video, kā taisa krēma rozes. Protams, ir jāpiešaujas. Visgrūtāk laikam ir notrāpīt krēma konsistenci, jo tas nevar būt pa mīkstu, tad roze izplūdīs. Tagad esmu samācījusies taisīt margrietiņas, ceriņus, krizantēmas un visu ko citu. Man ļoti patīk eksperimentēt.
– Kūkas ir tavs hobijs, nekad nav bijusi doma par savu konditoreju? Valgā sieviete, kura arī mājās cepa kūkas un reizi gadā piedalījās mājas kafejnīcas dienā, atvēra šarmantu kafejnīcu.
– Man nav uzņēmības, un man tiešām šķiet, ka neko īpašu neprotu. Man vajag kādu, kas iedrošina, tad daru. Neesmu pārliecināta, vai Valkā ar tādu kafejnīcu varētu nopelnīt. Lielās konditorejas strādā uz apjomu. Tur ir jāskaita un jārēķina, kā izcept lētāk.
Kad es taisu torti, tad man svarīgākais ir, lai tur būtu labākie un svaigākie produkti. Nekad neizmantoju mākslīgās piedevas, nespēju iedomāties, ka kūkā varētu ielikt mākslīgo putukrējumu vai margarīnu. Nekad. Bija brīdis, kad kūkas mājās necepu. Domāju, ko tur ņemties, jo tas ir tik darbietilpīgi. Nopirkšu, un būs labi, bet, kad redzu, ka puse kūkas sastāv no sintētiska krēma, bet otra puse vispār no neizprotamām sastāvdaļām, roka neceļas tādu mutē likt.
Protams, tādai īstai mājas tortei vai kūkai no dabīgām izejvielām salīdzinoši ir lielāka pašizmaksa. Diez vai ar to varētu attīstīt biznesu. Varētu jau cept kūkas pārdošanai, taču tad vajag otru cilvēku, kas, piemēram, nomazgā tos trauku kalnus, kas procesā rodas.
– Zinot, ka tev uz kūkām ir talants, tiešām neviens nav aicinājis darbā par konditori?
– Nē. Nav. Konveijera vietā, kur cep uz apjomu, diez vai gribētu strādāt, bet, ja būtu te kāda kafejnīca, kur ceptu kūkas tikai no dabīgiem produktiem un mani aicinātu, varbūt ietu.
Es strādāju “Baltā” par apdrošināšanas speciālisti. Tas ir labs darbs tādā nozīmē, ka pati varu organizēt savu darbadienu. Nav jāsēž kantorī no 8 līdz 5.
– Tava kūka ir Latvijas 100 gades kūku grāmatā.
– Tas pateicoties Lauku atbalsta dienesta darbiniekiem, viņi mani rosināja uzrakstīt pieteikumu. Tikai, kad pieteicos, sapratu, ka man izcept kūku ir daudz vieglāk, nekā uzrakstīt recepti. Esmu eksperimentētāja. Nezinu, vai vispār ir kāda recepte, pie kuras pieturos 100%. Parasti paņemu kaut ko par pamatu un pārējo piemēroju pēc sava prāta. Reizēm iznāk, reizēm ne.
Šim konkursam bija jāiesniedz ļoti detalizēta kūkas recepte. Es pārsvarā gatavoju uz aci, bet te bija smalki jāapraksta – kādi produkti, piemēram, tieši kādi milti, cik grādos jācep, cik lielā formā un cik minūtes jācep. Grāmata ir skaista, vienīgi man gribētos, lai tur ir vairāk parasto cilvēku recepšu, ne tik daudz slavenību, bet arī slavenības ir tauta.
– Tavs vīrs jau daudzus gadus strādā Norvēģijā celtniecībā. Runā, ka Latvijā tagad celtniecībā esot labu meistaru trūkums. Varbūt laiks braukt atpakaļ?
– Jā, tas jau būtu ļoti labi. Juris ir gatavs strādāt Latvijā un saņemt pienācīgu atalgojumu. Taču, kad sāk interesēties konkrēti par darbu un algu, secinājums ir viens – meistaru trūkst, bet maksāt par darbu Latvijā joprojām negrib. Darba devēju attieksme šeit diemžēl nemainās. Kamēr cilvēki nemainīs attieksmi, tai skaitā viens pret otru, nekas mūsu valstī uz labu nevar mainīties.
Nevienam nav viegli, dzīvojot pēc šāda modeļa, ne Jurim, ne man, ne bērniem. Īpaši mazais dēls ļoti pārdzīvoja, kad tētis aizbrauca uz Norvēģiju. Juris Norvēģijā strādā jau deviņus gadus. Reizi mēnesī brauc mājās. Tā nedēļa paskrien tik ātri. Mums ir māja, kura, tāpat kā Rīga, laikam nekad nebūs gatava. Pašu būvēta no pašiem pamatiem. Tagad jau domājam, ka jāsāk pārbūvēt. Tik ļoti gribas māju, kurā viss ir pabeigts un kārtībā. Bet ir tādi ierobežojumi kā laiks un, galvenais, nauda. Mēs ar Juri cenšamies neiedziļināties, ka mūs šķir attālums. Straujā ikdiena īsina prombūtnes laiku, tas paiet ātri. Labi, ka mums vispār ir darbs un trīs forši bērni. Ja nemākam citādāk, jāpieņem situācija, kāda ir. Nav ko gausties.
– Ikdienā jau viena neesi. Mazākais dēls vēl skolā.
– Jā, Niklāvs mācās 4. klasē. Viņš labi mācās, spēlē futbolu un volejbolu. Esmu visai strikta mamma un nemēdzu piekāpties bērniem, taču ar Niklāvu šogad to izdarīju – atļāvu pamest mūzikas skolu. Es, protams, uzskatu, ja reiz esi ko iesācis, viss jānoved līdz galam, taču jau vasarā dēls sāka vaimanāt, cik ļoti viņš negrib iet uz mūzikas skolu, līdz piekāpos.
Linardu, kurš arī tepat vien dzīvo, redzu reti. Viņam savas darīšanas, tad sacensības, tad darbs, tad tusiņi. Puisim jau 20 gadu. Sabīnei būs 23 gadi. Arī abi vecākie bērni bija ārzemēs. Sabīne visai liktenīgi Tehniskajā universitātē ieguva pēdējo budžeta vietu un nopirka pēdējo lidmašīnas biļeti no Anglijas uz Latviju. Pabeidza, tagad strādā “Kineticsbeauty” nagu laku rūpnīcā par ķīmiķi. Viņa zina, ko vēlas, un palēnām iet uz savu mērķi. Linardu mēs no Anglijas atvilinājām, piesolījām apmaksāt auto kursus. Man ir ļoti grūti, ja bērni ir kaut kur svešumā. Ir labi, kad visi varam sanākt kopā savās mājās.
