Džipi, dubļi, bezceļi, paaugstināts adrenalīna līmenis. Tas viss kopā veido skarbu vīru sportu, kas ap sevi radījis respektējamu auru.
Džipi, dubļi, bezceļi, paaugstināts adrenalīna līmenis. Tas viss kopā veido skarbu vīru sportu, kas ap sevi radījis respektējamu auru.
Latvijā nav Sahāras tuksnesim vai Lādogas purviem līdzīgu vietu, taču arī te notiek apvidus automašīnu (džipu) sacensības bezceļa apstākļos.
Smiltenē ir vairāki cilvēki, ikdienā uzņēmēji, kuru hobijs ir bezceļu braukšana: Ilgvars Cīrulis (džips “Toyota Land Cruiser”), Agris Millers (“Jeep Wrangler”), Aigars Ūdris (“Mercedes”) un Arnis Lapiņš (“Nissan Terano”). Viņi apvienojušies neoficiālā domubiedru kopā “Dublis”.
Ilgvaru pārējie dēvē par garīgo iedvesmotāju. Savukārt viņš pats smejas — “esmu vaininieks, kurš saslimdinājis pārējos”.
Smiltenieši startē trophy reidos
Smiltenieši startē kluba “Mazozoli 4×4” piedāvātajos pārbaudījumos. Sacensībās jeb trophy (trofeja, balva — no angļu valodas) reidos pašreiz brauc tikai viena smilteniešu ekipāža — pilots Agris Millers (pie stūres) un Sandis Muižarājs (stūrmanis). Pārējie izvēlas tūrisma braucienus, jo līdzdalība trophy reidos ir nopietns naudas un laika ieguldījums.
Šā sporta veida nosaukums aizgūts no “Camel Trophy”. Tajā galvenais uzdevums ir pārvietošanās ar apvidus auto (džipu) bezceļa apstākļos — pa grūti izbraucamiem mālainiem, smilšainiem, akmeņainiem ceļiem, purvainām meža stigām, grāvjiem, upju brasliem. Lai sacīkstes būtu sarežģītākas, sportistiem jāiekļaujas laika normā. Papildus vēl var būt uzdevums orientēties apvidū, ar kartes palīdzību atrodot kontrolpunktus.
“Ir divu veidu džipu sacīkstes,” skaidro Ilgvars Cīrulis. “Ir bezceļa rallija sacīkstes ar lieliem ātrumiem — kaut kas līdzīgs Dakaras rallijam. Tajās pārsvarā brauc ļoti bagāti cilvēki. Otrs veids ir trophy reidi, kuros tagad piedalās Agris, bet kādreiz braucām mēs visi. Šajās sacensībās ātrums nav noteicošais. Trases garums bezceļu apvidū ir orientējoši 80 līdz 100 kilometru. No rīta ap pulksten 10 izbrauc un kaut kad naktī ap vieniem pusdiviem finišē. Galvenais ir izbraukt trasi.”
Trophy reidos (TR) automašīnas iedala trijās grupās. TR 1 ir standartautomobiļi jeb nepārbūvēti džipi. Šajā grupā pērn brauca Agris un, kā vērtē Ilgvars, darīja to ļoti veiksmīgi. Agra šogad izvēlētajā grupā TR 2 jau ir nopietni pārbūvētas automašīnas. TR 3 braucamos var saukt vispārināti par pārvietošanās līdzekli, jo to ritošā daļa ir no vienas automašīnas, motors — no citas, virsbūve — no citas.
No GAZ – 69 līdz “Jeep Wrangler”
15. un 16. aprīlī startēs šogad Latvijā pirmais trophy reida kausa izcīņas posms, kurā brauks arī Agra un Sanda ekipāža.
“Iesākts ir, un atpakaļceļa vairs nav. Jāiet tikai uz priekšu,” ar pārliecību saka Agris. Šis būs otrais gads, kad viņš brauks trophy reidā. Ekipāžas rezultāti pērn: pirmajās sacensībās —12. vieta, otrajās — 7. vieta, trešajās — 1. vieta, ceturtajās — 4. vieta. “Agris ir mūsu lielā cerība,” saka pārējie.
“Sākums bija tad, kad mēs ar Sandi Muižarāju nopirkām sešdesmito gadu krievu automašīnu GAZ – 69. Domājām, nupat brauksim, nupat būs,” atceras Agris. “Bet, kad aizbraucām uz maniem laukiem, mašīnu nogremdējām. Meža veči vēl iznāca ārā un smējās — “varat atstāt, mēs to lūzni savāksim”. Tad nospriedām — ar krievu tehniku nekas nebūs, jāķeras vērsim pie ragiem un jādara kaut kas nopietns. Tad es izvēlējos amerikāņu firmas “Wrangler” mašīnu. Uzskatu, ka tā ir konkurētspējīga.”
Agra pieredze bezceļu braukšanā esot sākusies tolaik, kad viņš dzīvoja dziļos laukos Bilskas pagastā. “Kad draugi brauca ciemos, reti kurš rudeņos varēja iebraukt pie manis, jo ceļa nebija. Tad es kājām gāju pretī, ņēmu mašīnas un braucu iekšā. Man tas padevās. Tāpēc tagad mēģināšu gūt panākumus sacensībās.”
Agris uzskata, ka sacīkstēs grūtākais ir naktī meklēt kontrolpunktus. “Bija vīri, kuri savām automašīnām salika papildgaismas, bet es braucu ar vienu oriģinālo lampu. Par mani jau smējās — “vienacītis”. Taču gāja tiešām labi. Aiz manis palika igauņu ekipāžas puiši. Krieviski viņi runāja dikti slikti, taču mūs uzslavēja.”
Trophy reidā braucējiem jāiekļaujas laika normā. Piemēram, pusotrs kilometrs purvā jāveic, ilgākais, trijās stundās. Kavētāji saņem soda punktus. Ja atvēlēto laiku trasē kopumā pārsniedz par pusstundu, ekipāžu diskvalificē.
Piepilda bērnības sapni
Pirmie Smiltenē bezceļu braukšanu ar džipiem pirms aptuveni sešiem gadiem izmēģināja Ilgvars Cīrulis un Aigars Ūdris. “Džipi ir mans bērnības sapnis, ko tagad esmu piepildījis. Savu džipu pirms deviņiem gadiem uz nomaksu nopirku Smiltenes autoplacī no Andra Gavara. Tiklīdz mašīna nonāca manās rokās, tā uzreiz bija dubļu pilna,” atceras Ilgvars. Drīz viņam piebiedrojās Aigars, bet vēlāk abi saslimdināja Arni Lapiņu.
“Nopirku no Agra džipu. Dzīvojot laukos, tādu mašīnu vajag. Aizbraucu uz vienu pasākumu, un tā tas sākās,” savukārt stāsta Arnis. Esot arī tādi cilvēki, kuri ar savējo džipu nekad pat pa zālienu nebrauc, taču viņš uzskata, ka automašīna jāizmanto tā, kā tā paredzēta.
Bezceļu braukšana ir riskanta, piekrīt aptaujātie braucēji. Taču, lai izvairītos no negadījumiem, pašiem gan tūrisma braucienos, gan sacensībās jāievēro stingrie tehniskie un drošības noteikumi. To izpildīšanas dēļ šis sporta veids kļūst arvien dārgāks, piebilst Ilgvars. Taču tas ir vajadzīgs, jo ārzemēs sacensību laikā bijuši arī traģiski gadījumi. “Krievijā, Lādogā, notiek nopietnas sacensības — pavisam astoņas dienas. Tajās piedalās 150 ekipāžu no dažādām valstīm. Reāli visu distanci nobrauc tikai kādas 20 — 30. Latviešu puišiem šajās sacensībās astoņu metru dziļumā nogrima mašīna. Labi, ka paši pa logu paspēja izlīst ārā,” zina stāstīt Arnis.
Varbūt arī riska dēļ šajā sporta veidā starp konkurentiem ir cilvēciskas attiecības. Ja viena ekipāža iestieg, otra palīdz izkļūt ārā, jo aiz nākamā līkuma tai pašai varbūt vajadzēs palīdzību.
Bankā nedrīkst būt liels kredīts
“Atceries, pirms divām dienām gandrīz apgāzi savu džipu?” Arni uzrunā Ilgvars. Smiltenieši piedalījās tūrisma braucienā Strenču pusē. “Bija stāvs kritums. Visi aizgāja izpētīt, kas tur gaidāms, bet es, kā reizi, ne,” skaidro Arnis. “Tā nu uzbraucu kalna galā, bet man bļauj, lai nometu ātrumu — lejup ved vertikāla nogāze. Taču ātrums jau ir tik liels, ka nobremzēt vairs nespēju, un priekšējie rati aiziet pāri. Nobīties pat nepaspēju. Tikai tad, kad biju lejā un paskatījos atpakaļ, sapratu, kas varēja notikt. Viss, kas atradās džipa bagāžniekā, bija sabiris salonā.”
Ilgvars savu trakāko atgadījumu piedzīvojis kopā ar Aigaru, kad abi iekūlās purvā. “Vispirms šķērsojām dziļu grāvi, tad — cirsmu, kurā neatkarīgi no sacensībām mežinieki bija sagāzuši kokus. Beigās pēc ilgām pūlēm ap pulksten deviņiem vakarā nokļuvām pamatīga purva vidū, no kura laukā varēja tikt tikai ar vinču. Bijām vairākas mašīnas, arī puiši no Silvas ar “Ņivu”. Daži cilvēki darbojās, bet Aigaram jau bija vienalga. Viņš sēdēja mašīnā. ( “Teicu, ka vairāk nekustēšos,” stāstījumu papildina Aigars.) Beigās mums izdevās tikt no purva ārā vēl līdz tumsai.”
Ja runā par risku, tad bīstami ir arī ikdienā iet pa ielu. Uz galvas var uzkrist ķieģelis vai lāsteka, spriež džipu braucēji. Vienīgais, kas būtu jāievēro: bankā nedrīkst būt liels kredīts. Tas tā — melnajam humoram.
Ja nav bail no dubļiem, tad uz priekšu
“Ja nav bail no dubļiem un finansiāli var atļauties, tad uz priekšu!” džipu sacīkstes iesaka Agris.
Ja cilvēki no malas varbūt brīnās, kas tajās ir tāds īpašs, tad tie, kuri jau brauc, šādus jautājumus vairs neuzdod. Kaut negulējis, neēdis un nojaucies ar dubļiem no galvas līdz kājām, braucējs pie stūres finišā ir atpūties no stresa pilnās ikdienas. Džipu sacīkstēs piedalās arī sievietes, tiesa, salīdzinoši maz. Daudz vairāk daiļā dzimuma pārstāvju pie stūres sēžas tūrisma braucienos.
Tūrisma braucieni vispār ir patīkama atpūta bez sportiskām ambīcijām, uz kuriem var ņemt līdzi visu ģimeni, iesaka smiltenieši. “Agrāk šādus braucienus sauca par bezceļu braukšanas skoliņām,” atceras Ilgvars. “Savācās kādas 15 līdz 20 mašīnas un devās kolonnā pa bezceļiem, viena otru vilkdamas ārā. Man interesantākais bija brauciens uz Gaiziņu. Braucām kolonnā pa šauriem, dubļainiem lauku un meža ceļiem, pa kuriem normālos apstākļos neviens nebrauc. Pa vidu apskatījām senas baznīcas, pusdienojām pie ugunskura. No parasta tūrisma brauciena tas atšķīrās tikai ar to, ka bija savākušies cilvēki ar džipiem, kuriem interesē kaut kur arī iegāzties.”
Klubs “Mazozoli 4×4” tūrisma braucienus rīko regulāri, reizi vienā vai divos mēnešos. Ir dalības maksa. Ja kāds vēlas šādā braucienā piedalīties, sīkāku informāciju var iegūt, sazinoties ar Ilgvaru Cīruli Smiltenes autoservisā “Tinda – C”.
Visi kluba “Mazozoli 4×4” rīkotie tūrisma braucieni un sacīkstes ir saskaņoti ar zemes īpašniekiem un atļauti, piebilst Ilgvars. “Mēs neesam tie, kuri kaut ko izārda.”
