Braucot uz Valkas pagasta “Mežaparku” mājām, mazliet šaubījos, vai aiz meža pie Gaujas pļavām spēšu uzreiz bez maldīšanās atrast meklēto sētu, jo tajā vietā biju pirmo reizi.Taču, ieraugot vēl rudenī ziedos grimstošu dārzu, kurā goda vieta ierādīta kannām un samtenēm, sapratu, ka tā ir īstā. Par lauku sētu “Mežaparki” un tās saimnieci Annu Plauku biju dzirdējis atzinīgus vārdus no Valkas novada domes rīkotā konkursa par sakoptāko dzīves un darbavietu žūrijas komisijas locekļiem. Pašā Gaujas malā varot baudīt īstu rudens ziedu krāsu bagātību. “Mežaparki” bija iekļauti arī konkursa dalībnieku ekskursijas maršrutā, lai visi sakopto sētu saimnieki varētu redzēt, ko mājas saimnieki dārzā paveikuši. Tādēļ par šo vietu ieinteresējos arī es.Vislabākais dakteris ir dārzsMāju saimniece A. Plauka manu sajūsmu par ieraudzīto gan cenšas mazināt ar kautrības pilniem vārdiem: “Nav jau nekas īpašs. Pati nemaz neesmu apmierināta, jo ne viss izaudzis tā, kā sākumā biju iedomājusies.” Vēlāk tomēr piebilst, ka kopumā iekoptais izskatās diezgan labi. Esot izveidota apmēram tāda pati vide, kādu viņa atceras no bērnības. Kopš tēva māju atgūšanas Anna te dzīvo jau deviņus gadus. Ikdienā viņai palīdz dzīvesdraugs Hendriks. “Pa dārzu lielākoties raujos pati. Maniem gadiem tā ir pietiekama slodze, bet citādāk nevaru. Dārzā pāriet visas vecuma kaites. Tiklīdz jūtos ne visai labi, dodos uz dārzu pie puķēm un pēc pāris stundām esmu pilnīgi vesela. Esmu savākusi arī dažādas zāļu tējas, bet dārzs man ir vislabākais dakteris,” stāsta A. Plauka.Viņa atzīst, ka visu dienu gan vairs nespēj pavadīt dārzā. “Kad četras piecas stundas pastrādāju, tad jūtu – nu pietiek! Nogurums klāt, bet jaunības veselība arī kaulos,” smej saimniece.Sēta patīk arī draugiemPar manu jautājumu, vai viegli dzīvot tādā nošķirtībā, kur ir tikai mežs, plašas pļavas un Gauja, Anna jūtas izbrīnīta. “Kas tā par nošķirtību! Mums ir sava automašīna. Līdz Sēļiem var aizbraukt 15 minūtēs, un tad jau arī Valka vairs nav tālu. Ziemā mums ceļu ar savu tehniku iztīra Sēļu zemnieks Anže, tā ka nemaz nejūtamies norobežoti no ārpasaules,” skaidro saimniece.Pirms vairākiem gadiem Anna dzīvoja Valkā un strādāja Valgas gaļas kombinātā. Pēc darba gadiem bija vēlēšanās atgriezties senču sētā. Nokārtojot visus nepieciešamos dokumentus par māju atgūšanu, tas arī izdevās. “Esmu apmierināta. Jumts virs galvas ir, dzīvošana normāla, ko citu vajag. Mājas remontā īpaši lielus līdzekļus un darbu neieguldām, jo redzam, ka arī Gauja ir nodomājusi kaut ko darīt ar mūsu māju. Upe ar katru gadu nāk tuvāk ēkai,” atklāj Anna. Garlaicīga dzīve neesot. “Mežaparku” sētu tās košuma, skaistās apkārtnes un it īpaši melnās pirts dēļ ir iemīļojuši arī radi, draugi un paziņas no tuvienes un tālienes. Radi te atbrauc atpūsties pat no Tallinas. “Tad mums iet lustīgi. Skan dziesmas, baudām pirtspriekus, viss ir kā nākas,” atpūtu ar radiniekiem raksturo Anna.Mīļākās puķes – kannasPar pastāvīgu dzīvošanu “Mežaparkos” gan neviens no gados jaunākiem radiem nav izteicies, un Anna nedaudz skumji spriež, ka viņa ar Hendriku būs pēdējie. “Vairāk jau arī nav, kas to dārzu redz. Es to veidoju tikai savam priekam. Kādreiz te iegriežas daži ceļotāji. Reiz ieradās bariņš iereibušu atpūtnieku. Tad gan uztraucos, ka tikai viss labi beigtos. Nekas traks tomēr nenotika.Tā te mana dzīve rit. Dvēselei prieku sniedz puķu dobes. Man pašai vislabāk patīk samtenes un kannas, tādēļ arī to ir tik daudz dārzā. Tomēr neizdodas un neizdodas visu iekārtot tā, kā to pirms tam izdomāju. Neesmu jau arī nekādās dārzniecības skolās mācījusies. Kā pati izspriežu, tā daru,” saka Anna. Viņa atzīst, ka vajag lielu spēku, lai laukos uzturētu skaistu sētu un māju. Tomēr redzamā aina liecina, ka saimniecei šāds spēks piemīt, jo izdarīts nav maz Arī Gaujai ir kaut kas padomāSpēka “Mežaparku” saimniekiem pietrūkst tikai vienā lietā – viņi ir par vājiem, lai apturētu Gaujas tuvošanos mājai. Pērnpavasar, kad bija plūdi, kraujas mala apmēram piecu metru platumā ar skaļu troksni nobruka, un upe spēra vēl soli tuvāk sētai. “Nezinu, kas būs tālāk. Dzīvosim te, kamēr būs iespējams. Lai nostiprinātu krastus, vajag daudz naudas, kādas mums nav. Es lūdzu Dievu, lai tas apturētu upes tuvošanos, arī pati runājos ar Gauju un dziedu tai dziesmas. Varbūt uzklausīs,” filozofiski nosaka Anna.Pēc mirkļa saimniece piebilst, ka lustu un prieka tomēr ir vairāk nekā skumju pārdomu. “Es uzskatu – kamēr vari, tikmēr dzīvo un priecājies. Ja uznāk pelēkākas domas, dodos dārzā. Tur darbojoties, tās pazūd. Re, kā Raimonds Pauls dara! Viņam arī ir nācies daudz pārdzīvot, bet komponists uz savu jubileju rauj vaļā koncertu un es skatos un dziedu līdzi. Viss vēl ir, un viss notiek!” apliecina A. Plauka.
