Pagājušajā nedēļā “Ziemeļlatvijas” mājas lapā viena no komentētākajām ziņām bija korespondentes Ingas Karpovas rakstītā “Pedagogi svinēs svētkus, bet vecākiem jāmeklē, kur atstāt bērnus”.
Pagājušajā nedēļā “Ziemeļlatvijas” mājas lapā viena no komentētākajām ziņām bija korespondentes Ingas Karpovas rakstītā “Pedagogi svinēs svētkus, bet vecākiem jāmeklē, kur atstāt bērnus”.
Īsumā raksta saturs bija šāds: Valkas pirmsskolas izglītības iestādes “Pasaciņa” darbinieki nolēmuši Pasaules skolotāju dienā doties pieredzes apmaiņas braucienā uz Kārķiem, bet 200 bērnu vecākiem bija jādomā, kur piektdien pēc pulksten 12.00 likt savus bērnus, jo šajā laikā bērnudārzs bija slēgts. Jāpaskaidro, ka darbiniekiem šo brīvdienu izmantot atļāva darba devējs jeb pašvaldība.
Darbs ikdienā nav no vieglajiem
Pēc publikācijas, kurā pausta kādas māmiņas nostāja, kura nav apmierināta ar šo situāciju, mājas lapas apmeklētāji sadalījušies divās pretēji domājošās frontēs, kas cenšas pierādīt savu taisnību. Kā jau ierasts anonīmiem komentāriem, neizpalika arī personiski apvainojumi, kuros nav ņemta vērā lietas būtība, bet meklēts “skelets skapī”. Komentāri izskanējuši, bet, šķiet, katra puse ir palikusi pie savas pārliecības. Tāpēc “Ziemeļlatvija” centās uzklausīt arī laikraksta drukātās versijas lasītājus un vaicāt viņu viedokli. “Ar ko atšķiras sākumskolas audzēkņi un pirmsskolas? Kāpēc neviens neuztraucas, ka arī skolas beidza darbu jau pulksten 10.00?” vaicā Strenču pirmsskolas izglītības iestādes “Minkāns” vadītāja Sandra Āķere. Viņa paskaidro, ka pagājušajā gadā ar vecākiem pārrunāta šī tēma un tikai divi vai trīs vecāki pārmetoši izturējušies pret pedagogu vēlmi skolotāju dienu izmantot kā brīvdienu. Pārējie bijuši saprotoši. Šogad strencēnieši kopīgā ekskursijā tomēr devušies sestdien, bet šim lēmumam bijuši citi subjektīvi iemesli. Tā, protams, nebija pieredzes apmaiņa, jo sestdienā tā nav iespējama. “Mūsu darbs ikdienā nav no vieglajiem, kāpēc gan par to nevarētu būt viena papildu brīvdiena gadā?” vaicā S. Āķere.
Bija parasta darba diena
Līdzīgu nostāju pauž arī aptaujātās Smiltenes pilsētas pirmsskolas izglītības iestāžu vadītājas. “Mums skolotāju diena bija parasta darba diena, jo vecākiem nebija, kur atstāt bērnus,” paskaidro Smiltenes 2. pirmsskolas izglītības iestādes vadītāja Edīte Rauza. Viņa piebilst, ka bērnudārzā darbs netiek pārtraukts arī tajās dienās, kad piemēram, pilsētā nav ūdens. Tomēr vadītāja uzsver, ka pieredzes apmaiņas pasākums, uz kuru varētu doties viss kolektīvs, ir nepieciešams. Diemžēl darba specifika to neļauj īstenot. Vaicāta par vienas dežūrgrupiņas izveidošanu, viņa iebilst, ka šādā gadījumā ir jāstrādā arī ēdināšanas blokam, un tas nozīmē, ka kolēģu pieredzi smelties varēs tikai neliela kolektīva daļa.
Izglītības iestādes “Vālodzīte” vadītāja Rasma Podiņa atklāj, ka savulaik svētku dienā strādāts nepilnu darba dienu, bet, saskaroties ar vecāku neapmierinātību, tas vairs nenotiek. Piemēram, šovasar arī atvaļinājuma laikā strādāja trīs “Vālodzītes” grupas. Darba organizācija šajā bērnudārzā tiek veidota, ņemot vērā vecāku aptaujas rezultātus.
Tomēr Valkas kolēģu rīcību viņa nenosoda, jo uzsver, ka ir jādod kolektīvam iespēja pabūt kopā, jo ikdienas darbs nav no vieglajiem. Arī jauna pieredze ir ļoti noderīga.
Kolektīva iekšējā nesaskaņa
Komentāros internetā izskanēja doma, ka absurdi būtu, ja arī citu profesiju darbinieki, piemēram, policisti vai mediķi, kuriem arī ir grūts darbs, izdomātu visi reizē darba laikā doties pieredzes apmaiņas braucienā. Tāpēc situāciju lūdzām komentēt Smiltenes slimnīcas neatliekamās medicīniskās palīdzības māsai divu bērnu mātei Tatjanai Prikašai. Viņa vēlējās uzsvērt, ka Valmierā un Smiltenē, kur dārziņos gājuši viņas bērni, nekad nav saskārusies ar šādu problēmu.
“Katram darbam ir sava specifika. Arī viņiem vispirms ir jāstrādā klientam. Mūsu klienti ir iedzīvotāji, viņu – bērni. Mēs visi, dodoties uz darbu, strādājam kaut kam, nevis tikai savām interesēm. Arī mūsu kolektīvā ir balles, ir kursi, bet nevienam prātā neienāktu, ka uz pasākumu jāierodas visiem,” komentē mediķe. Viņa secina, ka tā ir kolektīva iekšējā nesaskaņa, ja nevar kopīgi izlemt, kurš kura vietā upurēs savu laiku un nedosies pieredzes apmaiņas braucienā vai uz kādu citu pasākumu. “Mums nesen bija slimnīcas 100 gadu jubileja, svētki, kuros visi vēlējās piedalīties, bet daļai bija jāstrādā. Ja nevaram vienoties, esam pat lozējuši, kuram jāstrādā,” stāsta T. Prikaša.
Sazinājāmies ar Valkas rajona padomes Izglītības pārvaldes pirmsskolas izglītības iestāžu galveno speciālisti Intu Broku, kura mums paskaidroja, ka bērnudārzu darbiniekiem iespējas gūt pieredzi tiek nodrošinātas, bet, protams, varētu būt plašākas. Reizi ceturksnī tiek organizētas metodisko apvienību nodarbības, kad darbinieki dodas ciemos pie kolēģiem un iepazīstas ar viņu darbu. Savukārt pirmsskolas izglītības iestāžu vadītājas un metodiķes mācību gada noslēgumā brauc pieredzes apmaiņas braucienos. Mūsu rajona pedagogi apmeklējuši Cēsu, Alūksnes un Balvu rajonu.
Izglītības pārvaldes speciāliste uzskata, ka “Pasaciņas” darbiniekiem tomēr nevajadzēja slēgt izglītības iestādi, bet gan pēc vienošanās ar vecākiem izveidot dežūrgrupu. Tad pārpratumu nebūtu. “Pilsētā, kur pirmsskolas izglītības iestādē ir liels bērnu skaits, daudz jaunu ģimeņu, kurām jāstrādā un tāpēc bērnus nav kur atstāt, bija jāpieņem cits risinājums,” uzskata I. Broka.
