Laikā, kad sabiedrība sākusi apspriest iespējamos prezidenta amata kandidātus, ik pa brīdim atskan aicinājumi grozīt Satversmi, lai uz augsto amatu varētu trešo periodu pēc kārtas pretendēt Vaira Vīķe-Freiberga.
Laikā, kad sabiedrība sākusi apspriest iespējamos prezidenta amata kandidātus, ik pa brīdim atskan aicinājumi grozīt Satversmi, lai uz augsto amatu varētu trešo periodu pēc kārtas pretendēt Vaira Vīķe-Freiberga.
Atzīstot tagadējās prezidentes izcilību, atzīsim taču Likumu, jo Satversmi nevar grozīt un pielāgot katra valkātāja augumam. Pati Vīķe-Freiberga pusi mūža pavadījusi Kanādā, kur nevienam nenāk ne prātā fantazēt par konstitūcijas normu apiešanu.
Kaut ko tādu var sasapņot tikai tie cilvēki, kuri ilgstoši dzīvojuši totalitārā sabiedrībā. Mūsu paaudzei taču labā atmiņā Brežņeva valdīšanas gadi, kad PSRS vadītāji turējās savos krēslos, kamēr smiltis sāka birt. Tā ir deformēta domāšana, ko mēs vērojam vairākās pēcsociālisma zemēs, sākot ar Baltkrieviju un beidzot ar Vidusāziju. Un pašu peļamāko paraugu nupat cenšas demonstrēt Krievijas valdošā elite.
Vai Kremļa kursa maiņa?
Vēl nesen Putins kategoriskā tonī apgalvoja, ka viņš nekandidēs uz trešo prezidentūras periodu. Ja arī kāds aicināja mainīt konstitūciju, tad tie bija daži zemāka ranga ierēdņi no Krievijas dienvidiem. Bet tad pēkšņi kā pēc diriģenta mājiena pavisam citu dziesmu uzsākuši augstākā līmeņa darboņi, tiesa, Kremļa administrācijai oficiāli paliekot aiz kadra. Bet zināms, kā šī varenā komanda darbojas, sevišķi Sečins un Viktors Ivanovs. Zināms, ka pašam Putinam ļoti bail no turpmākajiem četriem gadiem, turklāt ar savu rīcību viņš riskētu nokļūt Lukašenko situācijā. Šajā gadījumā Putinu cenšas padarīt par ķīlnieku viņa paša administrācija – izbijušie čekisti un “pīterieši”.
Skaļāko vārdu teica Federācijas padomes vadītājs Mironovs, kurš aicināja grozīt konstitūciju tā, lai prezidentu drīkstētu ievēlēt uz trim septiņgadu termiņiem. Mironovs ne tikai cenšas nostiprināties pie Putina kreisās rokas, bet vienlaikus domā par partijas “Taisnīgā Krievija” nākotnes izredzēm. Šo Kremļa radīto pseidopartiju Krievijā sauc par eseriem, pēc krievu burtiem SR. Tiek ironizēts arī par izvēlēto partijas simbolu bizamžurku jeb ondatru (ko Latvijā pat daži agronomi uzskata par ūdensžurku). Cits nolūks Maskavas pilsētas galvam Lužkovam, kura nākotnes izredzes tāpat atkarīgas no Putina labvēlības.
Tā ir publiskā izrādīšanās. Ir vēl aizkulišu darbība, kas skar arī starptautisko sfēru.
Iegūt ASV labvēlību
Eiropas tipa demokrātijas garants ir un paliek ASV, un tāpēc Kremļa politiskās virtuves speci ļoti uztraucas par iespējamo ASV reakciju, ja Krievijā tiktu mainīta konstitūcija, vēl vairāk tuvinot valsti totalitārismam. Pasaules spēcīgākās varas veido klubu G8, un rodas jautājums, vai Krievijai vispār tur saglabājama vieta pie viena galda ar demokrātiskām valstīm. Un tāpat var aizcirsties durvis Krievijas iestājai pasaules tirdzniecības organizācijā.
Lai izzinātu prezidenta Buša viedokli, nesen uz Vašingtonu Kremlis sūtīja vienu no Putina padomniekiem. Krieviskās tuvredzības dēļ šis cilvēks izrādījās ģenerālpulkvedis, kuram rokas pāri elkoņiem mierīgo čečenu asinīs. Vašingtonā izraisījās skandāls, avīzes rakstīja, ka pēc šāda tipa slepkavniekiem ilgojas Hāgas tribunāls. Gandrīz vienlaikus Maskavā oficiālā vizītē ieradās kāds Irānas brigādes ģenerālis, kurš strādā ar slepeniem kodolieroču projektiem, tāpēc parasti uz ārzemēm netiek izlaists.
Kremļa nolūks ir vienkāršs. Lai ASV un Rietumi tostarp paver acis uz notiekošo Krievijā, savukārt Maskava apsola atbalstīt amerikāņus Irānā un daudzkur citur, kur vien Vašingtonai kādas intereses, ieskaitot atteikšanos no gāzes OPEC dibināšanas.
Globālajā politikā dominē intereses, tāpēc par daudzām lietām var vienoties – līdzīgi tam, kā savulaik Lembergs slēdzis līgumus ar partijām. Nelaimi iezvanīja nesenais ASV Valsts departamenta gadskārtējais ziņojums par stāvokli pasaulē, kur cita starpā visai nesaudzīgi vērtēti demokrātijas un cilvēktiesību pārkāpumi Krievijā. Atkārtoju, šādi anlītiski ziņojumi bijuši katru gadu, bet tikai šogad Krievijas reakcija izrādījusies visai histēriska. Tiesa, Putins klusē, toties varen skaļi ārdās Valsts domes deputāti. Protesta rezolūcija būtu mazākais, parlamentam Krievijā dekoratīvs raksturs, toties runas sniedzās gandrīz vai līdz kara sākumam, ja ne gluži ar raķetēm, tad vismaz ekonomiskās sankcijas gan tika ieteiktas, piemēram, lai Krievija nepērk amerikāņu vistu stilbiņus. Līdzīgi tam, kā Sergejs Ivanovs aicināja krievus nepirkt igauņu piena produktus, ja Tallina grasīsies kustināt bronzas Aļošu. Galu galā anekdote vien sanāca. Bet sekmīgu vienošanos starp Kremļa administrāciju un Buša komandu tas var apgrūtināt. Krievijā Putins kļuva par prezidentu pret savu gribu, tagad izrādās, šo amatu pamest arī nemaz nav tik viegli.
Trīsreiz fui mūsu letiņiem, kuri grasās mācīties no šādiem paraugiem!
Inflācijai daudz iemeslu
Statistika liecina, ka Latvijā marts atnesis visstraujāko cenu kāpumu. Varam atsaukties uz energoresursu sadārdzināšanos, bet šis process gandrīz vienlīdz smagi skar visas valstis. Speciālisti meklē atbildi psiholoģijā, sakot, ka cenu lēcienu izraisīja valdības izsludināto pretinflācijas pasākumu gaidas. Tā, protams, daļēja taisnība, jo tirgotāji cenšas izmantot katru izdevību, lai gūtu lielāku peļņu. Bet man nav saprotams, kāpēc gudri izglītoti ekonomisti nespēj pamanīt vēl vienu nozīmīgu faktoru, kas izsauca cenu celšanos. Ak, esam jau piemirsuši paniku, kas izcēlās saistībā ar baumām par lata devalvāciju. Kad puse tautas skrēja uz bankām un valūtas maiņas punktiem, lai savus latu ietaupījumus samainītu pret eiro vai dolāriem, atradās daudzi prātīgie, kuri centās latus iztērēt pirkumos, sak, manta tomēr drošāka par apdrukātiem papīrīšiem. Tāpēc ar pilnu atbildību varu paskaidrot visiem, kuri spējīgi domāt, ka marta inflācijai vismaz vienu procentu pieaudzēja muļķīgā ažiotāža ar lata devalvāciju. Praksē redzam, ka pašlaik lats ir kļuvis krietni vērtīgāks, un varam tikai bažīties, ka šāda svārstību amplitūda var kļūt bīstama ekonomikai.
Inflāciju var izraisīt jebkura nestabilitāte sabiedrībā. Teiksim, Ungārijā gadiem ilgi inflācija bija mērena, bet te pēkšņi pagājušā gada nogalē tā sasniedza deviņus procentus. Kas par iemeslu? Atbilde pavisam vienkārša: cenu lēcienu izraisīja skaļās ielu demonstrācijas Budapeštā, ko nereti izmantoja dauzoņas un veikalu skatlogu demolētāji. Kad Ukrainā beigsies pašreizējā politiskā šļura, tad ukraiņi sekas jutīs savos maciņos.
Atļaušos apgalvot, ka gadījumā, ja Latvijā izdosies savākt parakstus referendumam, raisot nopietnu politisko krīzi, tad inflācija ātri vien var sasniegt desmit un vairāk procentu. To apgalvoju ar pilnu nopietnību, jo neesmu vairs tik jauns, lai mētātos ar bezatbildīgām prognozēm.
