Televīzijas žurnālistiem patīk no oda uzpūst ziloni. Tā tas bija arī šoreiz saistībā ar it kā draudošu ūdeņu karu Pedeles krastos. Savi putrotāji rodami gan Latvijas, gan Igaunijas pusē, bet īstenībā brēkai nebija gandrīz nekāda pamata. Kļūda ir tikai tā, ka Pedeles upes tīrīšanu būtu vajadzējis sākt ar Latvijas teritoriju, jo tagad sanācis, ka Valkā uzvandītas dūņas plūst uz perfekti saposto Valgas posmu.Tā kā Valkā dzīvoju vairāk nekā pusgadsimtu, tad gribas pastāstīt šo to citu. Piecdesmito gadu nogalē pilsēta lepojās ar Latvijā pirmo sporta klubu un salīdzinoši labu stadionu. Un tad Valkai vajadzēja rīkot republikas mēroga spartakiādi. Problēma bija peldētavas trūkums, un toreizējā rajona vadība nolēma pieaicināt talkā igauņu pusi. Tā sacīt – tautu draudzības vārdā. Vieta tika izraudzīta ūdenskrātuves kreisajā krastā, kur daļu Putraskalna bija norakuši grants ņēmēji. Cik dzirdēju runājam, igauņi solījumus pildījuši kūtri, tāpēc materiālos izdevumus sedza Valkas rajona uzņēmumi. Krastā uzbūvēja arī nelielu namiņu tiesnešiem un inventāram – vēlāk šajās telpās izmitināja jaunos speciālistus, jo brīvu dzīvokļu nebija. Sacensības notika, cik atceros, tikai vienu reizi. Gadu vēlāk ar draugu nolēmām tur nopeldēties, un pēc tam mati bija tā pieķepuši dūņām, ka nācās mazgāt galvu krāna ūdenī. Kad kārtējā pavasarī ledus no gultnes izmauca visus balstus, nevajadzīgo būvi nojauca.Pavisam reāls konflikts starp latviešiem un igauņiem izcēlās, liekas, 1981. gada vasarā pēc ilgstošām lietavām. Kādam vīrelim bija ienācis prātā raut vaļā Zāģezera slūžas. Lielas ūdens masas gāzās cauri pilsētai, un dramatiska situācija izveidojās pie Sēlijas ielas slūžām. Tieša ūdenslīmeņa celšanās nebija galvenais drauds, ja vien pie slūžām nesāktu krauties no grunts atrautās zāļu saliņas, kādas veidojās augšpus Ausekļa ielas tiltam. Šīs saliņas sev par mitekli mēdza izvēlēties ondatras, kuras saveidoja prāvus zāļu čupekļus. Manuprāt, situāciju varēja glābt, ja ar ekskavatoru sanesas izceltu krastā, bet gudri vīri lēma, ka jārauj vaļā slūžas, ar autoceltni dauzot konstrukciju turošo tērauda siju. Skatīties bija sanākuši liels skatītāju pūlis, tostarp gandrīz visa rajona vadība. Sastapu tur savu draugu Dāvi Levinu, sākām spriest, ka vispirms vajadzētu regulēt slūžas lejāk uz robežas. Dāvis piegāja pie rajona izpildkomitejas priekšsēdētāja, kurš visu komandēja, un izteica mūsu aizdomas, ka nelaime var notikt pavisam citā vietā. Lielais priekšnieks parupji attrauca, lai nemaisoties viņa kompetencē.Un traģiskais tomēr notika. Pēc Sēlijas slūžu atraušanas visa ūdens un drazu masa nesās uz robežas pusi, rezultātā straume izskaloja ceļa uzbērumu tiesas nama piekājē. Grūti pat aprakstīt, ko tolaik pieredzēja Valgas pilsētas zemākās vietas, cik atceros, bija cietušas pat vairākas automašīnas.Sekas Latvijas puse gan nekādas diži ļaunas nepieredzēja, jo abu pilsētu vadītāji prata visu sarunāt. Bet šobrīd šos notikumus der atcerēties, lai šausmu sludinātājiem būtu, ar ko salīdzināt.
