Pagājušajā nedēļā LNT rīta raidījuma vadītāji intervēja pazīstamo reklāmas speciālistu Ēriku Stendzenieku.
Pagājušajā nedēļā LNT rīta raidījuma vadītāji intervēja pazīstamo reklāmas speciālistu Ēriku Stendzenieku. Viņš paziņoja, ka dibinot sabiedrisku organizāciju “Par pozitīvu domāšanu”. Tā nepieciešama kā pretspēks sabiedrībā izplatītajam un masu medijos kultivētajam negatīvismam.
Ē. Stendzeniekam jautāja par viņa attieksmi pret Jurģa Liepnieka un Kaspara Rolšteina izveidotās nevalstiskās organizācijas “Sabiedrība par vārda brīvību” aktivitātēm televīzijā, reklamējot Tautas partijas līderu labos darbus. Likumā ir noteikti partiju pieļaujamie tēriņi reklāmai, bet nekas nav sacīts, cik kādas partijas reklamēšanai var ziedot trešā persona vai sabiedriskā organizācija, ja pati apmaksā rēķinu. Daudziem par pārsteigumu Ē. Stendzenieks šo reklāmas kampaņu atzina par labu esam, vien piebilstot, ka labos vārdus vajadzētu sacīt par visu partiju cilvēkiem.
Sabiedrībā valdošais negatīvisms attiecībā gan pret valsti, gan politiķiem, tendence, ka mediji pārsvarā atspoguļo negatīvus notikumus, aizdomīgums pret amatpersonām ir sasniedzis vēl nepiedzīvotus apmērus. Var zākāt valsti, dzīvot pārliecībā, ka tādai nav vērts maksāt nodokļus, un vislabākais, ko var izdarīt, ir sakravāt koferi un doties uz Īriju. Pēdējais, kurš aizlido, lidostā nodzēš gaismu. Rūgtuma pilna ironija, taču process šajā virzienā norit strauji.
Latvijas Televīzijas pirmais kanāls mūs katru vakaru aplaimo ar trijiem jautājumiem Aivaram Lembergam. Nu riebīgi, turklāt arī nekorekti. Var tikai minēt, kurš šo relāmu ir pasūtījis.
Varbūt pozitīvo viedokļu un ziņu daudzums publiskajā telpā pamazām mainītu iedzīvotāju attieksmi pret valsti. Nu nav taču tā, ka visi valdības cilvēki un deputāti ir pēdējie nelieši un par viņiem jārunā tikai tas sliktākais. Kritizētāji būs vienmēr, taču kādam ir jāpasaka arī pozitīvais. Protams, konstruktīva kritika allaž ir bijusi sabiedrības virzītājspēks, taču ceļa abās pusēs ir grāvji un tajos nevajadzētu iekrist. Cilvēks nav nedz eņģelis, nedz caurcaurēm ļaundaris, un teorētiski ikvienam ir skaidrs, ka sabiedrībai jādara zināmi arī labie darbie, tomēr negatīvismā uzaugušam cilvēkam ierastāk ir kritizēt un zākāt. Jautājums ir vienkāršs: kādā valstī gribam dzīvot un kādā valstī dzīvos mūsu bērni?
