Starptautiskais teātru festivāls “Tālvils 2006” ir aizvadīts. Tam ar lielu interesi līdzi sekoja vairāku valstu teātru režisori un kritiķi.
Starptautiskais teātru festivāls “Tālvils 2006” ir aizvadīts. Tam ar lielu interesi līdzi sekoja vairāku valstu teātru režisori un kritiķi. No viņiem trīs savus secinājumus un vērtējumus izsacīja “Ziemeļlatvijai”.
Režisorei Tamārai Šmakovai no Sanktpēterburgas priekšpilsētas Gatčinas teātra “Aiz stūra” arī ir starptautisku teātra festivālu rīkošanas pieredze. “Katrs festivāls nekad nav līdzīgs citiem. Lieliskākais ir tas, ka katrs festivāls ir nacionāls. Valkā jūtu, ka esmu iekļuvusi citā, man mazāk zināmā kultūrā, kurā valda savi likumi un tradīcijas. Es teātrī strādāju daudzus gadus, gluži tāpat kā citi Valkā sastaptie režisori. Draudzēšanās ar viņiem man sagādā patiesu prieku. Amatierteātru festivāliem parasti nav sacenšanās sūrmes, tāpēc šādos saietos gaisotne ir brīvāka un var iedziļināties katra režisora darbā un viņa domāšanas veidā,” skaidro T. Šmakova.
Bagātinās ikvienā teātra festivālā
Režisore uzskata, ka viesos izrāde var gan izdoties, gan neizdoties, jo aktieri nokļūst neierastā vidē un izmanto pielāgotas dekorācijas. Katrai izrādei ir ļoti daudz aspektu, no kuriem atkarīga veiksme vai neveiksme. Režisorei ļoti iepatikās Valka, jo viņai principā tīk mazas pilsētiņas. Gatčina ir krietni lielāka par Valku. Jo īpašā sajūsmā T. Šmakova ir par situāciju, kad teātri atbalsta pilsētas mērs.
Jautāta par festivāla trūkumiem, režisore atbild, ka viņa vēlētos to papildināt ar meistarklašu rīkošanu. Viņa Latvijā ir otro reizi. Arī festivālā Jūrmalā neesot bijušas nedz meistarklases, nedz izrāžu apspriešanas. Valkā tās notika. “Es bagātinos katrā festivālā, jo allaž ieraugu kaut ko jaunu, agrāk nepiedzīvotu,” lakoniski definē režisore no Gatčinas.
Mazajiem teātriem ir nākotne
Teātra kritiķis mākslas zinātņu doktors Genādijs Demins no Maskavas uzskata, ka jebkurā festivālā nozīmīgākais cilvēks ir aktieris, nevis režisors vai kritiķis. “Mums Krievijā ir ļoti zems televīzijas pārraižu profesionālais līmenis. Patiesībā tā ir visas pasaules televīzijas problēma, ka skatītājs kļūst aizvien aprobežotāks un dumjāks. Nedz mūzika, nedz kino vai literatūra, bet tieši teātris ir kļuvis par pēdējo intelekta barjeru. Cilvēkam cilvēku uzrunāt ir lietderīgi. Televīzijā un kino saskarsme ir pastarpināta. Šis festivāls ir interesants ar to, ka nav redzama pašapmierinātība un stagnācija, kā tas ir daudzos profesionālajos teātros. Amatierteātriem pašu darbošanās ir interesanta, tāpēc viņi to dara aizrautīgi. Tā ir pirmā un galvenā pazīme, kāpēc šie mazie teātri būs dzīvotspējīgi, allaž daudzveidīgi un meklējumu ceļā,” “Ziemeļlatvijai” skaidro teātra kritiķis. Viņš saprot, ka amatieri nevar mēroties spēkiem ar profesionāļiem meistarībā, bet radošie meklējumi to atsver. Tieši Valkas festivālā viņu iepriecināja daudzie meklējumi, improvizācijas un atradumi. G. Demins par nozīmīgu uzskata katra teātra tiekšanos pie savām nacionālajām saknēm un katra aktiera vēlmi būt patiesam, nevis kādu atdarināt. Globalizācijas procesos, kur viss tiek nivelēts un vienādots, tas patiešām ir nozīmīgi, jo cilvēkam jābūt pašpietiekamai un interesantai personībai.
Teātros spēlē daudz jaunu cilvēku, tomēr kritiķi piesardzīgu dara apstāklis, ka izrādes skatījās ļoti maz vietējo jauniešu. G. Demins ir labi informēts par Cimzes semināru, kur savas gaitas uzsāka daudzi Latvijā un Igaunijā pazīstami skolotāji un kordiriģenti. Viņš ir pārliecināts, ka senču aizsāktās tradīcijas ir jāturpina un jāpilnveido. Pagātni jāprot novērtēt un tai jāpievieno kaut kas no sevis. Teātra kritiķis “Tālvilam” novēlēja ilgu un radošu mūžu.
Režisors ir absolūts savdabis
Teātra kritiķe Līvija Akurātere apgalvo, ka allaž bijusi laimīga apmeklējot “Tālvila” notikumus, jo tas ir pa īstam, ar lielu atdevi un ieinteresētību. “Ir tik labi, ka šajā tālajā Latvijas nostūrī dzima latviešu kultūra un turpinās kaut kas nozīmīgs. Aivars Ikšelis ir viens no Latvijas 12 ļoti interesantiem režisoriem, kuriem ir savs rokraksts un prasme izmantot talantīgus aktierus. Mums ir lielas talantu rezerves. Tāda kā Aivars, otra nav. Viņš ir absolūts savdabis. Protams, ir arī citi ne mazāk interesanti režisori, taču tie ir citādi,” spriež L. Akurātere. Viņai patīk, ka teātrim Valkā ir sava vieta un tas ir vismaz pusprofesionāls. Pirmās brīvvalsts laikā Latvijā bija daudz valsts finansētu lielāku un mazāku teātru. Arī tagad Igaunijā ar mazāku iedzīvotāju skaitu teātru ir vairāk. Kritiķe uzskata, ka “Tālvils” ir nozīmīgs tāpēc, ka tas ir kā varavīksne ar plašu radošo izpausmju amplitūdu. L. Akurātere atceras savulaik Valkā notikušo Vislatvijas amatierteātru salidojumu. Viņa izsaka nožēlu, ka masu mediji “Tālvilam” velta nepelnīti maz uzmanības, jo šajā festivālā var gūt daudz interesantu atziņu.
