Dažu nedēļu laikā notikušas vēlēšanas vairākās valstīs. Balkrievija, Ukraina, Izraēla — visi šie gadījumi visai būtiski, jo apstiprināja attiecīgo valstu līdzšinējo politisko kursu.
Dažu nedēļu laikā notikušas vēlēšanas vairākās valstīs. Balkrievija, Ukraina, Izraēla — visi šie gadījumi visai būtiski, jo apstiprināja attiecīgo valstu līdzšinējo politisko kursu. Teiksim, Izraēlā, kur vēlēšanu rīkošanā tiek ievērota demokrātisko valstu tradīcija, raksturīga partiju un koalīciju sacensība, kas apbrīnojami līdzīga Latvijas praksei.
Tur uzvarēja mērenie grupējumi, kuri cer īstenot plānu par ebreju un palestīniešu apdzīvoto teritoriju pilnīgu norobežošanu, likvidējot izkaisītās repatriantu apmetnes un apgūstot līdz šim neskarto Negevas tuksnesi. Interesanti tikai tas, ka samērā labus panākumus guva radikālā partija “Mūsu mājas — Izraēla”, kas sastāv no kādreizējiem PSRS pilsoņiem, respektīvi, krievvalodīgajiem ebrejiem.
Mazliet komiska bijusi Krievijas politiķu reakcija uz vēlēšanām tuvākajās kaimiņvalstīs. Ja prezidenta vēlēšanas Baltkreivijā tika atzītas par “demokrātiskām”, tad Ukrainā pilnīgi nekas nav noticis pareizi. Varam tikai pieņemt, ka Kremļa polittehnologi nākamā gada vēlēšanām gatavojas pēc savas izpratnes par pareizumu.
Demokrātija maksā dārgi
Impēriskie krievu politiķi Ukrainu aizvien grib uzskatīt par Mazkrieviju. Laikam taču savulaik pieļauta kļūda, ka ukraiņi nav pieņēmuši savas zemes apzīmēšanu par Rutēniju, jo tad atkristu nevēlamā analoģija ar krievu “u kraja”. Bet parlamenta (radas) un vietējo pašvaldību vēlēšanas patiešām pirmoreiz Ukrainas vēsturē notika demokrātiski un bez nopietniem pārkāpumiem. Nesaprašanās radās tikai ar vēlētāju sarakstiem, kur krievisko uzvārdu pielāgošanā ukraiņu izrunai izmantota datorprogramma, kas paredzēta ielu nosaukumu pārdēvēšanai. Rezultātā radās daudzas nesaprašanās. Otra īpatnība bija 45 partiju saraksti, kas visi apkopoti vienā lielā palagā. Vēl jāņem vērā, ka parlamentā jāievēl 450 deputātu, manuprāt, pārāk daudz, kas ir neproduktīva budžeta naudas tērēšana.
Maskava gavilē, ka, lūk, Juščenko oranžo partija esot ieguvusi tikai 81 deputāta vietu. Tā nu gan ir alošanās, jo oranžās revolūcijas bloks vienkārši gada laikā ir sadalījies vairākās partijās — gluži kā tas savulaik notika ar Latvijas Tautas fronti. Prezidenta Juščenko priekšrocība ir tā, ka bez viņa vadītās “Mūsu Ukraina” nav iespējams izveidot nevienu koalīciju. Turklāt prezidentam jebkurā gadījumā paliek tiesības iecelt ārlietu un aizsardzības ministrus.
Nav visai tīkama variācija, kad valdības priekšplānā stājas bijusī premjera Timošenko, kura vainojama valsts ekonomikas haotizēšanā, cenšoties pārdalīt jau vienreiz sadalīto. Donbasa atbalstītais Janukovičs, kurš pirms gada bija izteikts Maskavas favorīts, jo pārstāvēja Kučmas kliķi, tagad ir daudz mainījies. Neveiksmīgo Kremļa padomnieku vietā viņš sev talkā aicināja amerikāņu polittehnologus. Janukovičs vismaz saimnieciskajos jautājumos darbojas pragmatiski, kas var solīt valsts strauju attīstību. Starp citu, viņš atklāti apliecinājis savu nepatiku pret Krievijas gāzes piegāžu politiku, tāpat nenoliedz Ukrainas virzību uz NATO. Varam apgalvot droši, ka abi koalīciju varianti ir iespējami, bet prezidentam jebkurā gadījumā pietiek spēku, lai atstādinātu tādu valdību, kas netiek galā ar saviem uzdevumiem.
Fašistu un tautas ienaidnieku meklējumi
Kaut Krievijā Kremlis savās rokās tur visus politiskos grupējumus, zināma nedrošība par savu nākotni laikam ir radusies. Kad Rogozins, kurš vadīja Kremļa dibināto alternatīvo partiju “Rodina”, kļuva nepaklausīgs, ātri vien tika diskvalificēts. Bet nupat sācies īsts galma tracis, ko mēģina risināt Sabiedriskās palātas runasvīri. Vieni sastāda Krievijas “fašistu” sarakstu, ko publicē internetā. Un tūdaļ citi sastāda “krievu tautas ienaidnieku” sarakstu. Kremlim laikam šķiet izdevīgi salaist matos dažādus sabiedrības slāņus.
“Krievu tautas ienaidnieku” tēls faktiski ir staļiniskā tautas ienaidnieka tēla reanimācija. Tā kā Putins publiski paudis viedokli, ka PSRS sabrukums ir 20. gadsimta lielākā traģēdija, tad skaidrs, kurā pusē viņa simpātijas.
Kāda cilvēka nolamāšana par fašistu neko konkrētu neizsaka. Cita lieta, ka Krievijā aizvien spēcīgākas kļūst neonacistu un impērisko revanšistu kustības. Skūtgalvju bandām tikai vajadzīgi ieroči, tad nāves eskadronu plosīšanās būtu garantēta. Nepaiet nedēļa, kad netiek piekauti melnīgsnējas ādas krāsas viesstrādnieki vai studenti, bet jaunatnes ideoloģisko apstrādi veic ap simt preses izdevumu un milzums grāmatu, bet “Mein Kampf” tirgo pat pie Kremļa sienas.
Agresīvo neonacistu vairošanos Krievijā interesanti skaidro ezoteriskajā literatūrā. Pieņemot, ka dvēseļu pārdzimšana jeb reinkarnācija ir īstenība, daži mistiķi apgalvo, ka krievu neonacistos esot pārdzimušas karā kritušo esesiešu un gestapoviešu dvēseles. Interesants skaidrojums!
Domāšanas dīvainības
Eiropa Latvijas trūkumcietējus nolēmusi iepriecināt ar maizes klaipiņiem. Nelaime tikai tā, ka mums nav tādu organizāciju, kas cepšanu un izdalīšanu spētu veikt. Mani šajā gadījumā pārsteidz domāšanas dīvainība, jo ne jau maize jādala cilvēkiem, bet nauda. Ja ir bažas, tad kāda sabiedriskā organizācija varētu izdalīt maizes talonus, par kuriem nav iespējams nopirkt degvīnu. Varētu būt citi risinājumi, bet bezmaksas miltu iepludināšana Latvijā var kaitēt vietējiem zemniekiem. Nāk prātā deviņdesmito gadu sākums, kad Itālija mums gribēja dāvināt lielu daudzumu kartupeļu. Kad valdība atteicās šo mantu pieņemt, kāda sieviete televīzijā skaļi raudāja, jo viņai bija vienalga, kas notiks ar pašu latviešu audzējumu. Ne toreiz kartupeļu, ne tagad maizes veikalos netrūkst, vajadzīga tikai naudiņa.
Cita dīvainība saistībā ar cukura ražošanu. Kāds komentētājs apgalvoja, ka Latvijas cukura ražotāji nespējot konkurēt ar Vecās Eiropas cukura nozari. Francijā vai Holandē, kur algas piecas reizes lielākas un kur zemnieku ienākumi arī piecas reizes lielāki, cukura pašizmaksa nevar būt zemāka par to, kas mūsu valstī. Cita lieta, ka turienes audzētāji saņem daudz lielākas Briseles subsīdijas. Bet zema pašizmaksa mēdz būt tikai cukurniedru cukuram no zemēm, kur darbaspēka izmaksas vispār minimālas. Mans tēvs, ja būtu dzīvs, būtu iesaucies: “Kā gan cilvēkiem neriebjas muldēt!”
Kad nesen rakstīju par cukura rūpniecības restrukturizācijas iespējām, saņēmu ļoti interesantu informāciju. Izrādās, mūsu Organiskās sintēzes institūta zinātnieki ir izstrādājuši tehnoloģiju, pēc kuras var savienot cukurbiešu sīrupu ar krūmcidoniju sulu, un rezultātā visa saharoze pārvēršas fruktozē. Kad zinātnieki savu atklājumu piedāvāja cukurfabrikām, par atbildi sekoja ģenerāldirektoru gaisā pasliets deguns. Viņiem neko nevajadzēja, jo nauda nāca tāpat, bet galvenā akciju īpašniece jau sen kļuvusi par miljonāri. Tas nozīmē, ka mums daudzās nozarēs pie teikšanas ir padomjlaiku cietās galvas, ka kaut ko mainīt var tikai uz pakauša uzkritis pusķieģelis. Konkurencē izdzīvo tikai tie uzņēmēji, kuri laikus prot pielāgoties mūžam mainīgajai tirgus situācijai.
