Dažkārt cilvēka lielumu spējam novērtēt tikai pēc viņa nāves. Tas sakāms arī par Vizmu Belševicu.
Dažkārt cilvēka lielumu spējam novērtēt tikai pēc viņa nāves. Tas sakāms arī par Vizmu Belševicu. Un tas, ka Dzejniecei netika piešķirta Nobela prēmija, visticamāk ir mazas tautas ģēniju nenovērtēšana, nevis reālu nopelnu trūkums.
Ar Vizmu Belševicu redzējāmies pa retam, sākot ar 1952. gada rudeni. Tie bija jauno autoru semināri vai Rakstnieku savienības Dzejas sekcijas sanāksmes, ko drīkstēja apmeklēt arī iesācēji. Kaut tikai pusotru gadu vecāka par mani, Vizma jau gadus piecus bija apgrozījusies literātu aprindās, tāpēc pat viņas konjunktūriskie vārsmojumi tika cildināti. Mēdz atgādināt, ka tolaik viņa slavinājusi režīmu… Bet tā taču bija tā laika norma, tā rakstīja visi, jo citādi nemaz nedrīkstēja. Ja kādam saglabājušies “Jauno Autoru almanahi”, tad tur atradīsit “Poēmu par septiņvārpu kviešiem” — darbu, kura pieminējums Vizmu spēja nokaitināt.
Tuvāku kontaktu mums nebija, parasti sveicinājām viens otru, un tas viss. Un 1955. gadā Vizma vispār pazuda, jo Rakstnieku savienība viņu rekomendēja studijām Maskavas Literatūras institūtā, cita starpā, kopā ar Knutu Skujenieku. Studijas sakrita ar diviem zīmīgiem pavērsieniem. Vispirms jāmin Hruščova referāts par Staļina personības kultu, kas daudziem lika uz padomisko īpatnību paraudzīties skaidrākām acīm. Un otrs faktors bija krievu jaunās un dumpīgās dzejnieku paaudzes iznāciens, un starp Vizmas studiju biedriem bija tādas izcilības kā Vozņesenskis, Ahmaduļina, Jevtušenko. Tajos gados Maskavā valdīja daudz brīvāks gars, ko grūti salīdzināt ar Latvijas ideoloģizēto aizliegumu gaisotni. Bez minētajiem jaunajiem literāro klimatu noteica gan disputi par Dudinceva un Pasternaka darbiem, gan varas nemīlēto, bet jaunatnes mīlēto literātu dzīvīguma elpa katrā viņu publikācijā (Paustovskis, “pēdējā Krievzemes aristokrāte” Ahmatova u. c.).
Kad Valkā biju nostrādājis divus gadus, Harijs Gulbis mani pierunāja, lai pievienojos viņa grupai ceļojumam uz Aizkarpatiem. No manas puses tā bija liela uzdrīkstēšanās, bet toties skaists sākums daudziem ceļojumiem.
Tikšanās vilcienā
Bijām seši skolotāji no Valkas. Kad Ļvovā iekāpām vilvienā, lai brauktu uz gucuļu ciematu Jasiņu, mazliet aizelsusies mūs sveicināja kāda jauna sieviete. Cik jauki, ka sastapusi tautiešus, vai nevarot mums piebiedroties. Atstājusi lielo somu, pati izskrēja vēl uz perona kaut ko kārtot. Atgriezusies un apsēdusies man pretī, pēkšņi iesaucās: “Esam kaut kur redzējušies!” Iesmējos, un tūdaļ mums abiem kļuva viss skaidrs. Nu pārējiem ceļabiedriem interesēja, kas tā man par paziņu, bet mēs abi bez kādas norunas nolēmām saglabāt intrigu. Pirmais patiesību uzzināja Harijs, kurš, Vizmai rokoties pa rokassomiņu, bija saskatījis gan Rakstnieku savienības biedra karti, gan kādu vēstules aploksni ar dzejnieces uzvārdu.
Vizma teicās nopelnījusi kaut kādu naudiņu, tāpēc nolēmusi aizbraukt un laiciņu padzīvot “tālāk no civilizācijas”. Tas būšot kāds neliels gucuļu ciematiņš. Kādu laiciņu spēlējām kārtis, kur galvenie cīniņi notika starp Vizmu un Hariju — man bija slinkums pūlēties ar izspēlēto kāršu iegaumēšanu. Pa starpai tērzējām. Kad Vizma pasūrojās, ka malku skaldot iemantojusi dažas tulznas, Harijs mazliet ironiski jautāja, vai tad viņai vīra neesot, ja pašai malka jāskalda. Uz to dzejniece skarbi atcirta: “Ja jau protu skaldīt, tad tas nozīmē, ka vīrs ir bijis.”
Jau toreiz Vizma padziļināti nodarbojās ar savas valodas izkopšanu. Cik nopratu, spēja runāt pat senslāviskajā manierē. Uz skolotājas Sirmās iebildi par neliterāriem vārdiem Vizma atbildēja: “Visi vārdi ir literāri. Neliterārs mēdz būt tikai vārdu pielietojums.”
Tas arī bija vienīgais gadījums, kad ar dzejnieci kopā pavadīju vairākas sarunu stundas. Belševica reti piedalījās Dzejas dienu sarīkojumos, liekas, Valkā viņa nebija ne reizi.
Spaidu gadi
Belševicu augstu vērtēja profesionālie literāti un grāmatu cienītāji, toties partijas nomenklatūra neieredzēja. Bet arī īsti pārmest pretpadomju noskaņojumu viņai nevarēja. Pat “Gadu gredzenos” ievietotais dzejojums “Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām” atklātā tekstā neko pretvalstisku nepauda, kaut visi, kas gribēja, saprata fantastiski drosmīgo zemtekstu. Atceros kādu draugu jubileju Priekuļos, kur izraisījās sarunas, par ko tad īsti Belševicu tik ļoti vajā. Palūdzu, lai saimnieks izņem no plaukta minēto grāmatiņu. Uzaicināju, lai kāds lasa “kaitīgo” darbu tā, ka Romas vietā liekama Maskava. Iespaids bija graujošs, vairums klusēja gandrīz bāli no satraukuma. Tas bija pērkona grāviens sasmirdušā gaisā.
Zināju par publicēšanās aizliegumu uz vairākiem gadiem un ar gandarījumu konstatēju, ka šajā laikā lieliski uzplauka Vizmas tulkotājas talants. Un tulkoja viņa ne jau vieglākos darbus, bet galvenokārt tādus, ko citi atzinuši par netulkojamiem.
Ar prieku sekoju izcili talantīgā Belševicas dēla Klāva Elsberga publikācijām. Un tad Atmodas sākuma traģēdija, kad trīs Krievijas rakstnieki Klāvu Dubultos nogalināja. It kā strīda laikā par nacionālajiem jautājumiem. Kaut padomju vara slepkavas netiesāja, un no ģenerālprokurora Dzenīša vispār neko tādu nevarēja gaidīt, liktenis visu izkārtoja cilvēku vietā: visi trīs asinsdarba vaininieki viens pēc otra devās ceļā uz pekli. Ko nenotiesā cilvēki, to notiesā Dievs, tā sena patiesība.
Pēc šā notikuma Vizma dzejoļus vairs nerakstīja. Toties uzrakstīja “Billi”. Kad vadīju “Ziemeļlatvijas” literāro lappusi, centos veidot publikācijas par literātu dzimtām. Šādus materiālus lūdzu Klāva jaunākajam brālim, arī dzejniekam Jānim Elsbergam, kuru pazinu personīgi. Nekas nesanākšot, jo mamma dzeju vairs nerakstot. Vienīgi Klāva atraitne Irēna Auziņa tika pārstāvēta kopā ar tēva Imanta literātu dzimtu.
Vizma Belševica nemīlēja publiski izrādīties, varbūt šā iemesla dēļ par viņu ļoti maz kinodokumentu. Žēl, jo dzejnieces mūžs tagad pieder mūžībai. Kaut dzīvē viņa nebija tik mīlēta kā Ārija Elksne, tomēr mūžības svaru kausos tiek svērts par labu kvalitātei.
