Latvijas politiskajā dzīvē vasaras mēnešos valdošā problēma bija valsts budžeta pārpildē iegūto miljonu dalīšana, jo pēkšņi itin visi atcerējās, ka viņiem jau labu laiku kurpe spiedusi, bet dažam labam vispār nācies staigāt basām kājiņām. Naudas dalīšanai tomēr bijusi kāda pavisam elementāra mācība, proti, izdevumu mazināšanai un nemitīgai cirpšanai triju gadu garumā izrādījās noteikta robeža, kuru pārsniegt nav gudri. To pierāda fakts, ka gandrīz viss papildu piešķīrums aizgājis taupības laikā uzkrāto parādu samaksai.Pēc vasaras gurdenuma varen aktivizējušies gan jaunu referendumu prasītāji, gan reformu iecerētāji. Par Ždanokas ieceri ar referenduma sarīkošanu kārtējo reizi ieriebt Latvijai un latviešiem jāteic, ka šoreiz nekāda referenduma nebūs, jo to arī valdības līmenī sākuši saprast, ka par valstij naidīgas politikas piekopšanu valstij nav jāmaksā divi miljoni. Ka nelon kvēlošas ogles grābt citu interesēs, to sapratis arī Rīgas lielvecākais un “Saskaņas centra” līderis Nils Ušakovs, kuru tagad avīžnieki uzteic par pragmatismu. Ja runājam par šo tēmu, tad mums der atcerēties vienu pasenu notikumu, jo laikā, kad par Ušakovu kā iespējamo pilsētas galvu prese sāka minēt, jaunais politiķis tika uzaicināts uz Vašingtonu, kur, domājams, nopietnas iestādes pētīja, kas par putnu ir šis jauneklīgais krievs.Pēdējo nedēļu laikā varenus atvēzienus uzsākuši Dižie Reformētāji – ministri Sprūdžs un Ķīlis. Nule aizgājis tiktāl, ka abiem ideju ģeneratoriem vajadzīgas bremzes, lai ļautu tautai vismaz aptvert ieceru lietderīgumu. Sprūdža reformu plāni lielā mērā ir sadomāti, bet tā mēdz notikt, ja viens pusmācītais mēģina komandēt mācītos. Vismaz vienu lietu derētu ielāgot ministra kungam, proti, ka nevar vienus un tos pašus principus pielietot lielo pilsētu un mazo pašvaldību darba reglamentācijā, citādi jāsāk domāt par to secinājumu, ko publiski izsacījis “smalko kaišu” dakteris Arturs Šulcs. Atgādinu, mans vārdabrālis secinājis, ka Latvijas politikā ap 70 procentiem ir psihopāti.Arī Roberta Ķīļa reformu piedāvājumi reizumis atgādina trakā skrodera atvēzienus. Ministra kaismīgās runas var uzlūkot kā spīdošas publicistikas paraugus, bet reālai reformu veikšanai vajadzīga gan konkrētība, gan realizācijas plāns. Vispārizglītojošo skolu darba uzlabošanā reformas patiešām vajadzīgas, un ir labi, ka pie darba ķēries patiesi ieinteresēts un neatlaidīgs cilvēks, jo mums labā atmiņā vismaz desmit gadus ilgā muļļāšanās ap Latvijas vēstures mācīšanu skolās. Mani tikai dara bažīgu valdošā tendence mācību procesu skolās padarīt par atrakciju šovu. Ar atrakcijām būs grūti jaunajiem cilvēkiem apgūt lasītprasmi, nemaz nerunājot par to, ka matemātikas priekšmetus var apgūt tikai praktiski risinot uzdevumus.Jautājums par augstskolām ir sarežģītāks. Psiholoģiski neviens pilnvērtīgs profesors, kuram vismaz deviņas publikācijas starptautiskos izdevumos, sevišķi augstu nevērtēs padomdevējus, kuriem šādu publikāciju nav vispār. Šādā gaisotnē grūti veidot konstruktīvu dialogu. Kritizējot augstskolu kvalitatīvo sniegumu, jāņem vērā, kādas ir konkrētās mācību iestādes finansiālās iespējas un kādā mērā iespējams studentu saimi nokomplektēt ar patiesi spējīgiem jauniešiem.Deviņdesmito gadu sākumā man bija izdevība sarunāties ar skolotāju no Vācijas, kura uzaicināta uz Rīgu par Izglītības ministrijas padomnieci reformu jautājumā. Vāciete toreiz ar smaidu man sacīja, ka vispārizglītojošo skolu pedagogi daudz lielākā mērā atvērti jaunām idejām, nesalīdzināmi grūtāk veicas ar augstskolu mācībspēkiem. Iespējams, šī tendence dominē arī mūsdienās. Pēc ne visai demokrātiskas Putina ievēlēšanas par Krievijas prezidentu aizritējis nepilns pusgads. Rietumu sociologu cerības, ka notiks režīma liberalizācija, nav piepildījušās. Notiek tā sauktā skrūvju pievilkšana, un Putins maz bažījas, ka tādā veidā var “noraut vītni”. Valsts domes deputāta Gudkova represēšana lieku reizi liecina, ka nolemts opozīcijai aizbāzt muti. Tiek tērpināti 6. maija protesta akcijas dalībnieki, daudzi ieslodzīti cietumos, citi paguvuši aizbēgt uz ārzemēm. Tiesa, tiek paklusām runāts par it kā valdošās kliķes iekšējām nesaskaņām, jūtams, ka arī premjeram Medvedevam ne viss pa prātam, bet nav skaidrs, kādas varētu būt alternatīvas Putina čekistiskajam režīmam. Un vismaz Valkā grūti izsekot norisēm Maskavā, jo mums kabeļtelevīzijā atņemta iespēja sekot RTVi brīvdomīgajām pārraidēm. Tā kā arī EuroNews mums liegts skatīties, bet vietā piedāvātie kanāli ir bezgaumīgs pļurinājums, tad jāiztiek ar oficiālajiem cenzētajiem raidījumiem. Ir vajadzīgs daudz brīva laika un uzņēmības, lai jaunumiem Krievzemē sekotu ar interneta starpniecību. Cerēsim, ka vismaz Mariannas Maksimovskas “Nedēļu” varēsim redzēt, kaut translēta tikai pēc pusnakts.Runājot par represijām pret Putina kritizētājiem, skaļas atbalsis pasaulē guvušas pankgrupas dalībnieces, kuras jau pusgadu pavada cietumā. Civilizētajā sabiedrībā daudzus var šausmināt fakts, ka vienai no cietumniecēm mājās ir četrgadīga meita, kurai tikai divas reizes bijis ļauts redzēt savu mammīti – caur stikla sienu.Putinistu pretargumenti ir smieklīgi. Dāmītes esot palaistuves, lai pārtulkojot krieviski grupas nosaukumu Pussy Riot. Labi, tulkot var dažādi, faktiski nosaukums ir tikai pārāk izaicinošs. Kaķis vai kaķītis šeit jāsaprot pārnestā nozīmē kā pieklājīgs apzīmējums intīmās zonas apmatojumam. Latviešu tautasdziesmās šajā kontekstā runā pat lācīti. Jaunās sievietes alkušas pēc popularitātes par jebkuru cenu, un Krievijas tiesa popularitāti viņām nodrošināja. Jau tiek spriests par Saharova balvas piešķiršanu, kas būtu pilnīga bezjēdzība.Un nevajadzētu uzskatīt, ka dāmītes ir spožas mākslinieces. Viņu izākstīšanās dievnamā pelnījusi pērienu ar smalkiem bērza žagariem. Bet Putina režīms savu pakalpiņu saimē droši var ierakstīt arī pareizticīgās baznīcas augstāko garīdzniecību. Toties internets un daļa plašsaziņas līdzekļu jau dod pretsparu gan vieniem, gan otriem. Baznīcai sevišķi netīkami ir fakti par atsevišķu popu netiklo dzīvesveidu un izraisītajām daudzajām autoavārijām.Ka Krievijā sabiedrība sāk konsolidēties, liecina 15. septembra masveidīgie protesta mītiņi.
