Īstais brīdis ir klāt, kad spiningotāji un velcētāji metas dažādās ūdenskrātuvēs, lai noķertu trofejas līdakas, zandartus un asarus. It kā jau ir izkristalizējušās vietas, kur lielās plēsoņas sevi ir atrādījušas vairākkārt, bet nav teikts, ka neparādās arī kāda jauna vietiņa. Šogad vienu tādu atradu jau vasarā, kad dienas laikā tiku pie septiņu un sešu kilogramu līdakas. Pēc nedēļas mans copes kolēģis, kas šo vietu ierādīja, izcēla 6,2 kilogramu zandartu. Varat nejautāt, kur ir šī vieta, jo nestāstīšu.
Mums ir pa pilnam tā saucamo parazītu, kas paši nemēģina atklāt neko jaunu, bet cenšas iegūt sev informāciju par velti. Tad tik uz priekšu pa svaigām pēdām! Tie laiki ir pagājuši, kad vietas tika pasniegtas kā uz paplātes, jo pēc tam pašam vairs nav kur nostāties. Rodas sajūta, ka nekur citur zivju vairs nav, kā tikko svaigi ierādītajā vietā vai tirgus laukuma zivju placī.
Jo lielāka ēsma, jo lielāka zivs?Pavasarī vai vasarā par šo jautājumu varētu diskutēt gari, bet rudens pusē laikam 80% taisnības tomēr ir. Protams, nav ar mānekļu vai dzīvās ēsmas zivtiņu jāpārspīlē, bet labs rudens māneklis sākas no aptuveni 10–12 centimetru izmēra. Tas attiecas arī uz gumijas zivīm, kas ir ieguvušas stabilu līdera pozīciju mānekļu klāstā. Šeit savu lomu noteikti spēlē arī cenu salīdzinājums, jo pārsvarā līdakām un zandartiem tiek pirkti divu veidu mānekļi – vobleri vai gumijas zivis. Teikt, ka rotiņi vai šūpiņi tiek nolikti malā, arī gluži nevarētu. Katram zvērinātam spiningotājam ir sava taktika, savas iestrādes ar attiecīgiem mānekļiem. Ar tiem arī strādā.
Copmaņi ir fanātiķiMan ir pazīstami divi zvērināti spiningotāji, kas neko no citām makšķerēšanas izpausmēm nejēdz, taču spiningošanā ir grūti viņus apiet. Turklāt, kā zināms, šai plēsoņu ķeršanas metodei ir arī apakšversijas. Abi šie kungi tikai un vienīgi džerko. Abu arsenālā ir dažādu ražotāju izstrādājumi. Uz copi tiek līdzi ņemti attiecīgi džerku vobleri, kas jau zināmā ūdenskrātuvē strādā. Tas nozīmē, ka vismaz 20–30 dažādu krāsu, izmēru, dažādiem dziļumiem ar dažādām formām un spēlei. Mājās paliek vismaz reiz trīs vairāk džerka vobleru. Kad padomāju un parēķinu, cik viņiem tas ir maksājis, ir skaidrs, kāpēc copmaņus bieži vien sauc par fanātiķiem, jo viena laba džerka cena sākas no 13 eiro. Salīdzinājumam – pa šo summu var nopirkt aptuveni 17 gumijas zivju. Ja paskatāmies pēc izturības, tās visas vienā plēsoņu copes reizē var arī pazaudēt. Vismaz man tā ir gadījies. Sevišķi tas saistās ar to brīdi, kad lielās plēsoņas kļūst neaktīvas un no zāļu puduriem izdzenā mazās asszobes. Sports ir nodrošināts, bet naudas tēriņi arī, tāpēc varu teikt, ka uz gumijas zivīm copes ir daudz vairāk nekā uz džerkiem, bet gumijas mānekļi pēc katra līdakas tvēriena tiek šķērēti un rauti gabalos, bet vobleriem tas draud tikai ar lēnu krāsas zaudēšanu, ko var arī atjaunot, bet makšķernieki ir diezgan māņticīga tauta un parasti šādus atjaunošanas darbus neveic. Drīzāk ar lepnumu izrāda citiem līdaku zobus uz noteikta voblera un to, kas ir palicis pāri no krāsojuma.Babītes ezersIt kā visiem spiningotājiem, kas brauc uz šo ezeru, ir skaidrs, ka šeit pamatā strādā mānekļi burkāna krāsā. Nezinu, no kurienes ir radies šis mīts. Varu apgalvot, ka man vislabāk strādā elektrozaļš ar visādām piekrāsām un nav te velkamas vienādības zīmes. Katru dienu ir kaut kas savādāks. Principā izdaru ap 10 metienu un kaut ko pamainu. Babītes seklajā ezerā ir kāda īpatnība, ko pa šiem gadiem daudzi ievērojuši. Iebraucot ezerā, vienmēr meklējam zonas, kur ūdens ir sakults un tātad ir duļķis. Ir novērots, ka šādās vietās zivs ir krietni aktīvāka. Ja salīdzinām ar Lobes ezeru, kas arī ir viens no līdakām bagātākajiem Vidzemes ezeriem tur ir pilnīgi pretēji – kā ezerā būs duļķis, tā līdakas var negaidīt. Rudens pusē Babītē lielākās līdakas vienmēr ir bijušas tieši uz minētajiem džerkiem. Tajā pašā laikā, ja ir vēlme piedzīvot vismaz trīs reizes vairāk plēsoņu izgājienu, jāizvēlas gumijas mānekļi un to spēle. Vēl viena ļoti laba mānekļa versija Babītes ezerā ir tā saucamie “suņi” – vobleri, ar kuriem tiek aktīvi spēlēts pa ūdens virsmu. “Suņu” spēle ir ļoti dažāda, tāpēc, pirms iepirkt šo mānekli, vajadzētu ievākt informāciju. Ir “suņi”, kas pavelkot smuki nospēlē uz sāniem un līdakai noteikti būs daudz saistošāki kā tie, kuri vienkārši nedaudz nošļakstina ūdeni un, uztinot auklu, vienkārši slīd taisni uz priekšu. Tā šos voblerus izmanto tikai seklos ūdeņos līdz metra dziļumam. Prakse liecina, ka vēlams iegādāties mazāk uzkrītošās krāsās, bet gan pietuvināt tās dabiskām zivs krāsām. Man kastē ir vairāki it kā perspektīvi šāda tipa mānekļi visās iespējamās papagaiļa krāsās. Teikšu atklāti, esmu tos izmēģinājis ziņkārības pēc dienās, kad līdakas patiešām ir ļoti aktīvas. Rezultāti – vienkārši katastrofāli. Pat tad, ja ūdens ir saduļķots, labāk likt kaut ko gaiši pelēcīgu, tumši zaļģanu, burkāna krāsas versijas. Atgriežoties pie džerka izmēriem, pašreizējā brīdī bez īpašas svārstīšanās darbojos ar lielākajiem izmēriem. Daudziem, manuprāt, patīk pārspīlēt ar pītās auklas izmēriem. Apšaubu, vai džerka kātam ir nepieciešama 0,45 milimetru resna aukla. Manuprāt, pilnībā pietiekami ir starp 0,25 un 0,3 milimetriem. Ļoti labas ir jaunās “Gosen” pītās auklas. Cenas gan nav mazas, bet kura teicamas kvalitātes pītā aukla maksā lēti? Savulaik “Gosen” auklu sāka ražot Japānā jau tad, kad Eiropā neko par šādu pīto auklu nezināja. “Gosen” aukla, ja to noliek blakus jebkurai citai pie mums tik populārajai amerikāņu pītajai auklai, pilnībā sakrītot auklu resnumam (ne pēc tā izmēra skatoties, kas rakstīts uz iepakojuma vai kasetes, bet gan dzīvē), būs izturīgāka. Tās ir krietni mīkstākas un gludākas. Tāpat tās ir krietni izturīgākas pret nodilumu. Taču šo pīto auklu kā oriģinālu ražo tikai trīs Japānas rūpnīcās, jo tikai tām ir pieejami pareizie materiāli. Diemžēl kā visiem citiem augstas klases produktiem, arī šai auklai ir mēģinājumi izveidot pakaļdarinājumus. Protams, to kvalitāte stipri atšķirsies, tāpēc jācenšas auklas pirkt no šo produktu dīlera Latvijā. Nepieciešamības gadījumā var vērsties ar jautājumiem pie portāla copeslietas.lv eksperta Eināra Siliņa.
Iesaku atlaistLielās līdakas un zandarti ir sākuši savu barošanos ziemai. Ja var ticēt sinoptiķu teiktajam, pirmie noturīgākie sali sāksies jau ap novembra vidu. Laika atliek visai maz, tāpēc uz priekšu pēc lielām zivīm, kaut gan es ieteiktu, lielās līdakas un zandartus noķerot, uztaisīt fotosesiju un atlaist, jo pārsvarā lielās plēsoņas ir mammas. Saistībā ar to parēķiniet, cik liels nārsta metiens ir vienai šādai plēsoņai un cik liels ieguvums ir noteiktajai ūdenskrātuvei. Jau tagad parādās ūdenskrātuvju apsaimniekotāji, kas noteikumos ir ieviesuši, ka par četriem kilogramiem smagāku līdaku paturēt līdzi nešanai ir aizliegts. Manuprāt, ļoti gudra doma. Lai jums ne asakas!
