Lai gan Vispārējos dziesmu un deju svētkus tiešā veidā skar tikai divi procenti Latvijas iedzīvotāju, joprojām turpinās diskusija, kas labs un kas slikts bijis aizvadītajos svētkos. Vispretrunīgākie viedokļi ir par repertuāru. Vai tiešām iezīmējusies dziļa plaisa starp rīkotāju eliti un svētku dalībniekiem un klausītājiem? Noslēguma koncertā pēc dziedātāju vēlmēm otrreiz tika nodziedātas četras dziesmas, pēc skatītāju aplausiem – neviena. Daudzi uzskata, ka patiesie Dziesmu svētki sākās tikai sadziedāšanās laikā pēc oficiālā koncerta noslēguma. Kam taisnība? Vai tiešām repertuārs bija tāds, ka liela daļa no tā klausāma mazākā koncertzālē nevis padsmit tūkstošbalsīs brīvā dabā?Visnotaļ izcilais kordiriģents Māris Sirmais uzskata, ka koris sākas ar diriģentu, nevis dziedātāju, un koris ir diriģenta spogulis. Protams, kuram gan negribas izskatīties skaistākam, raugoties spogulī. Tomēr kora dziedāšanas situācija profesionālajos koros un koros, kas tuvojas profesionāļiem, un lauku novadu mazajos koros ir atšķirīga. Vai mazajiem par visām varītēm jātuvojas lielajiem, lai muzicētu kopā? Elites diriģenti uzskata, ka jā. Kvalitātes panākšanai nepieciešama piepūle. Tomēr iespējams arī cits risinājums – kori, tāpat kā deju kolektīvi, jādala grupās pēc repertuāra grūtības pakāpes un savas varēšanas.Pašreizējā jūtu un emociju uzplūdā virsdiriģenti aicina krasi paaugstināt mūzikas stundu skaitu skolās, taču diezin vai tas ir nepieciešams un īstenojams, jo skolēnu intereses nesaistās tikai ar dziedāšanu.
