Vienmēr esmu atzinīgi vērtējusi skolu iesaistīšanos starptautiskajos projektos, jo tas dod iespēju kā skolēniem, tā skolotājiem paplašināt savu redzējumu, bagātināt zināšanas, iegūt jaunus draugus citās valstīs. Taču viens ir to visu uzskaitīt, pavisam kas cits – būt procesā.
Atceros, ka 9. klasē pati savā ģimenē uzņēmu pusaudzi no Vācijas. Tas droši vien satraukumu pilnus mirkļus sagādāja maniem vecākiem. Tagad stress iestājies pašai. Pirmo reizi mana 5. klases skolniece kopā ar citiem bērniem un skolotājiem ir devusies uz Lietuvu. Robotikas projekta ietvaros Kauņā bērni pavadīs nedēļu, dzīvojot viesģimenēs.
Kad pirms vairākiem mēnešiem meita paziņoja, ka viņai, pateicoties iemaņām, aktīvai un veiksmīgai dalībai robotikas pulciņā, būs iespēja doties uz Lietuvu – no sirds lepojos. Visu šo laiku viņa bija neticami mierīga, ar lielu entuziasmu gaidīja braucienu. Arī es tāpat līdz pagājušās nedēļas sākumam, bet tad pa galvu sāka šaudīties miljons domu, kā tas notiks, kāda būs ģimene, kurā mans mazais zaķītis dzīvos, kā izveidosies komunikācija un viss pārējais. Mierīgu gan dara fakts, ka meitai ir ļoti labas angļu valodas zināšanas, tehnoloģiju attīstība un komunikācijas iespējas ļauj acumirklī sazināties ar otru jebkurā pasaules malā, kā arī tas, ka kopā ar skolēniem ir fantastiskas skolotājas Inga un Ilma.
Vēl šī nedēļa ir neparasta ar to, ka visu šo
12 gadu laikā mēs tik ilgi neesam bijušas šķirti. It kā vienmēr esmu sapņojusi par laiku atpūtai vienatnē, bet, kad tas pienāk, tad apzinies patiesās vērtības. Tā ir ģimene. Nevaru vien sagaidīt piektdienas vakaru, kad došos uz Rīgu, kur sagaidīšu
savu bērniņu mājās. Tāda, lūk, man ir šī nedēļa. Lai jums skaista, mierpilna un saulaina katra diena!
