Kopš Latvija atguvusi neatkarību, mūs nemitīgi piemeklē vienas un tās pašas ķibeles, kam sakars ar bankām un bizantiska stila biznesmeņu manierēm. Tas uzskatāmi redzams, kad sevi salīdzinām ar kaimiņiem igauņiem un lietuviešiem, jo daudzos jautājumos mums krietni vairāk kopīgā ar lielo Austrumu kaimiņu, kur, taisnību sakot, korupciju un zagšanu kultivē Kremli pārstāvošā varas virsotne.
Vērojot notiekošo un nereti ieklausoties dažādu uzņēmēju vērtējumā, triju Baltijas valstu ierēdniecība un biznesa aprindas atšķiras būtiski. Parasti tiek uzteikti igauņi, kuri lēni un nesteidzīgi visu apdomā, pirms pieņemt lēmumu. Tā varētu teikt, bet igauņus interesē no daudziem variantiem atrast tieši sev visizdevīgāko, un tādā gadījumā, ja tas izdodas, tiek sasniegts maksimālais ieguvums. Ar lietuviešiem ir cita lieta, jo, savā zemē būdami skaitliskā pārsvarā, papilnam spēj uzrādīt savas komercprakses vulgārākās izpausmes, kas nereti izpaužas tieksmē citus apblēdīt. Ne velti leišu broļukai zināmas galvassāpes sagādā citu Eiropas valstu tiesībsargātājiem. Latviešiem piemīt visas iespējamās prakses, bet visizteiksmīgākā ir kukuļošanas sērga. Ja uzņēmējs vēlas risināt kādu savu problēmu, viņam jārēķinās, ka vienā vai citā kabinetā viņš sastaps vīreli ar pastieptu rociņu. Protams, neko nedrīkstam vispārināt, bet, kā man savulaik mācīja padomju augstskolā, jāprot noteikt to, kas ir tipisks uz visa pārējā fona.
Ja runā par kukuļošanas tradīciju, tad atcerēsimies tā sauktā attīstītā sociālisma gadus, kad PSRS veselības ministrs bija teicis, ka mediķiem lielas algas nav vajadzīgas, jo katrs ārsts tāpat pratīs no pacientiem iekasēt zināmu blakus nodevu. Un nebija jau nemaz īpaši jāpūlas, ja cilvēks vērsās pie populāra daktera pēc palīdzības, tad gluži par goda lietu uzskatīja baltā halāta kabatā kādu summu ielikt. Krievijā šāda tradīcija izplatīta aizvien, tieši šī iemesla dēļ no Pleskavas ataicinātie ārsti krieviskajā Narvā nespēja iedzīvoties, jo nesaprata, kā vispār var dzīvot no plikas algas. Laiki mainās, un jāmainās arī tradīcijām.
Un vēl cita atziņa jāpatur prātā. Dzirdēts naivs prātojums, sak, jāpalielina ierēdnim alga, tad vairs neprasīs kukuļus. Bet tiesiskuma centienos priekšplānā uzpeld tie visai kolorītie piemēri, kad tieksmei ņemt kukuļus vispār nav robežu. Liekas reizēm, ka ikviens kārtīgs letiņš nekādi nespēj samierināties, ka Latvijā ir gan daži miljonāri, bet aizvien nav miljardieru, kā tas vērojams tepat kaimiņos Krievijā.
Dižķibelēm ar bankām arī bieži vien taciņas ved uz austrumiem. Paraudzīsim lielākos banku skandālus. Kas tad bijuši šo banku saimnieki?
Varam sākt ar Laventu. Padarīja nabagus tūkstošus naivu latviešu, pats nedaudz apciemoja tuptūžus, tagad uz brīvām kājām un bauda sazagto. Un savu brāli un tēvu arī bija paguvis padarīt itin turīgus. Tad seko valūtas mijēji Kargins un Krasovickis, tiesa, krietni gudrāki par Laventu, bet sevi neaizmirsa. Ja jau agrāk Latvija būtu bijusi eirozonā, visticamāk, Parex banka tiktu paglābta. Pavisam odioza persona savulaik nopirka mūsu Krājbanku, un to ikviens no mums var atcerēties, kā stāvējām rindā, lai saglābtu katrs savu zārka naudiņu, tikmēr miljonus izlaupījušais Antonovs vēl tagad par sevi atgādina, kad no Krievijas Latvijai pienāk rēķini par Antonova ciestajiem “zaudējumiem”.
Ik pa laikam skandālos iesaistījusies Aizkraukles banka, kura pārtapusi par ABLV banku. Fiļs un Bernis, kā redzams, arī “īsteni latvieši”, ar atklātu blēdīšanos nav nodarbojušies, jo viņu trumpis bija blēžu naudas apkalpošana. Abu miljonāru nelaime tā, ka viņi nekādi nespēja laikus pārtraukt ilgus gadus piekopto Krievijas netīrās naudas atmazgāšanu, un tie ik gadu bijuši miljardi. Latvija bija kļuvusi par vienu no ārzonām. Šo biznesu visprecīzāk raksturojis Ģirts Rungainis, kurš netīras naudas legalizāciju salīdzina ar šasijas numura pārsišanu zagtām automašīnām. Uzteicami, ka Fiļs un Bernis sapelnītos miljonus centās ieguldīt nekustamo īpašumu radīšanā visas sabiedrības interesēs. Un tepat Rīgā.
Rodas iespaids, ka nedienas ar bankām turpināsies, jo kaut kāda apstulbuma rezultātā savulaik Norvik banka nonāca īsta Ostapa Bendera rokās. Ne ukraiņi, ne franči Guseļņikovam bankas pirkt neļāva, to atļāva mūsu latviešu činavnieki. Guseļņikovs var plātīties, ka viņš atteicies dot kukuļus, var jau tā būt taisnība. Bet varbūt viņš tā rīkojās skopuma dēļ. Galvenais tomēr tas, ka šis vīrs meklē ceļus, kā apiet likumus un liegumus, izmantojot gan pazīšanos, gan šantāžu. Galu galā banka jau tagad nes parādu nastu 10,5 miljonu eiro apmērā, arī Londonā viņam nepatikšanu bez jēgas, un Londonas tiesa viņa prasības noraidījusi. Ja šim vīram neļauj darboties ar netīrās naudas operācijām, viņam izmisums degungalā. Tāpēc ārdās. Bet paši vien esam vainīgi, ka uzticējām normālu banku Ostapam Benderam.
Var rasties jautājums, cik daudz Latvija visa rezultātā zaudē. Ciparus lai rēķina speciālisti, bet viena patiesība gan jāatceras. Un šī patiesība pauž, ka laiki mainās. ASV kā pasaules valūtas turētāja aizvien ciešāk pievilks skrūves visām dolāru operācijām, un līdz ar to Krievijas, Ukrainas vai Azerbaidžānas gangsteru bagātības, kas tiek realizētas caur banku dolāru kontiem, pie mums vairs nokļūt tik un tā nevarēs. Savukārt likvidēto banku vieta tukša nepaliks, būs citas bankas, kas atnāks, bet tās vairs neapkalpos šaubīgos nerezidentus.
