Biju jau uzrakstījis rakstu šim ceturtdienas numuram, kad notikumu gaita lika mainīt nodomus, pievēršoties aktuālākajiem notikumiem.
Biju jau uzrakstījis rakstu šim ceturtdienas numuram, kad notikumu gaita lika mainīt nodomus, pievēršoties aktuālākajiem notikumiem. Sevišķi tāpēc, ka daži notikumi pasaulē un tepat pie mums saistās ar zināmiem pavērsieniem, kas reizē būtu kā vēstures ceļa stabiņi un dziļākas analīzes vērti atskaites punkti.
Krievijas iespēja paklaigāt
Hāgas starptautiskā tribunāla cietuma kamerā miris par Balkānu miesnieku sauktais Slobodans Miloševičs. Ne Jeļcina, ne Putina Krievija nekad nav slēpusi savas simpātijas pret serbu nacionālistiem, un tagad radusies reta izdevība paklaigāt par tām “kliedzošajām netaisnībām”, ko piekopj Rietumu demokrātijas. Ne tikai Zjuganovs un Žirinovskis klaigā par to, ka Miloševičs nogalināts ar nolūku. Gandrīz visi komentētāji apgalvo to pašu. Varam secināt, ka Krievijai stipri paveicies tajā ziņā, ka Miloševičs netika palaists ārstēties uz Maskavu, jo tagad atkrīt nepieciešamība skaidroties par patiesajiem nāves iemesliem. Galu galā katram sava stundiņa pienāk.
Cita lieta, ka divi no kara noziedzniekiem Hāgā izdarījuši pašnāvību. Ir pat zināms pamats domāt, ka viņiem kāds ir licis tā rīkoties, iespējams, lai apklusinātu bīstamus lieciniekus. Šāda metode bija pazīstama jau senajā Romā, piemēram, kad Nerons pavēlēja filozofam Senekam šķirties no dzīves pašrocīgi. Tās grūti pierādāmas lietas.
Starptautiskā meklēšanā aizvien atrodas divi no galvenajiem kara noziedzniekiem — bijušais Bosnijas serbu līderis Karadžičs un ģenerālis Mladičs, kurš prakstiski organizēja ap 700 musulmaņu apšaušanu. Serbu tautā aizvien dzīva ultranacionālisma ideja, un noziedznieku slēpēju netrūkst. Krievu komentētāja Olga Romanova apgalvo, ka viņa ne visai sen uz Belgradu lidojusi kopā ar ārstiem, kuri devušies ārstēt Karadžiču.
Miloševičs, protams, bija likumīgi ievēlēts diktators, kurš kļuva populārs serbu tautā ar savu Lielserbijas ideju. Lieta tā, ka pēc Pirmā pasaules kara lielvaras patvaļīgi izveidoja kaut ko ļoti kroplīgu, ko nosauca par Dienvidslāviju. Gadu gaitā nostiprinājās republiku robežas, kuras nesakrita ar etniskajām robežām. Teiksim, serbi un horvāti vispār ir viena nācija, atšķiras tikai piederība konfesijām. Viens no asiņainajiem konfliktiem radās brīdī, kad Horvātijas novadā Krainā Belgrada centās veidot serbu republiku, ko vēlāk varētu iekļaut Lielserbijā. Gala rezultātā cieta Krainas serbi. Bosnija vispār ir dīvains veidojums, jo vienā ciematā var dzīvot serbu kristieši, bet līdzās jau musulmaņi. Lai brāļus pareizticīgos atdalītu no musulmaņiem, Karadžiča valdība sāka etnisko tīrīšanu, ko pārtrauca rietumvalstu spiediens. Miera uzturētāji tur atrodas vēl tagad. Kad Kosovas albāņi sāka cīņu par savu neatkarību, Miloševičs visus albāņus pasludināja par teroristiem, un tad sākās kaut kas grūti aptverams. Kad militārais konflikts Eiropā kļuva pārāk bīstams, NATO nolēma uzsākt Serbijas bombardēšanu. Krievija gan protestēja, bet atklāti iejaukties neuzdrošinājās.
Priekšā divi būtiski notikumi. Melnkalnē paredzams referendums par pilnīgu atdalīšanos no Sebijas. Un Kosova konsekventi virzās uz savu neatkarīgu valsti, kam, rādās, Rietumi gatavi piekrist. Tas savukārt draud ar valdības krīzi Serbijā. Un vēl — rindā uz iestāju Eiropas Savienībā jau nostājusies Horvātija, reāli uz to cer arī Melnkalne. Serbija arī gribētu, bet Miloševiča mantojums to velk atpakaļ.
Izdevīgi vainot Briseli
Pēkšņu triecienu Latvijas cukurbiešu audzētāji saņēma no Jelgavas cukurfabrikas akcionāriem. Pirmo emociju vilnī daudzi patiešām pārliecināti, ka vainojama Briseles birokrātija, kas noteica pārāk zemas kvotas. Patiesībā gan vainojams cits Briseles piedāvājums, proti, tie gandrīz divdesmit miljoni, ko akcionāri saņems kā kompensāciju par rūpnīcas demontāžu. Angļi, kam galvenā noteikšana, var saņemt vismaz četrus miljonus, un tā ir summa, ko ar darbu varētu nopelnīt gados piecdesmit. Skaitļus minu aptuveni, bet būtība ir tāda.
Mums, letiņiem, stipri patīk meklēt vaininiekus kaut kur netaisnīgajā pasaulē, tikai ne pašiem sevī. Vai šāds scenārijs bija neizbēgams?
Aplamības tika ieliktas jau privatizācijas procesā, kad “Latvijas ceļa” politiķi ar galveno privatizatoru Jāni Nagli priekšgalā kā uzburti meklēja ārzemju investorus. No otras puses, arī mūsu zemnieki, kuri audzēja cukurbietes, nebūt nesteidza piedalīties privatizācijā, kaut tolaik to varēja izdarīt par sertifikātiem. Bet vajadzēja darīt pavisam loģisku lietu: nodibināt spēcīgu cukurbiešu audzētāju biedrību un abas rūpnīcas pārņemt savā īpašumā. Tā rīkojas pasaulē, un tā vajadzēja darīt arī latviešiem. Kvotas var samazināt kaut uz pusi, bet rūpnīcas tāpēc nebūtu jālikvidē. Zemniekam mazāk svarīga peļņa no dividendēm, pirmajā vietā ir peļņa par pārdoto audzējumu.
Tagad esam pie sasistas siles. Kauns pašiem spogulī paraudzīties, tāpēc meklējam vainīgos netaisnajā pasaulē.
Šādi tādi pipariņi
Krievijā Putins nobāra Fradkovu. Un Fradkovs piedraudēja atbrīvot vairākus ministrus, ja netiks apturēta inflācija, kas šajā gadā draud stipri pārsniegt ierastos desmit procentus. Bet Krievijas nelaime ir lielie ieņēmumi par naftu un gāzi, kas ļauj valdībai pastiprināti tērēties. Lai apturētu inflāciju, vajadzētu apcirpt algas un pensijas. Tā kā komunālie maksājumi nupat palielinājušies par 40 procentiem, tad skaidrs, ka jāpalielina iedzīvotāju ienākumi. Kompetento ministru Kudrina un Grefa atbrīvošana var novest tikai pie haosa valstī.
Un šajā brīdī gribas atcerēties Jegora Gaidara piedzīvojumu pirms vairākiem gadiem. Populārais tautsaimnieks lekcijā tautai bija skaidrojis, kas īsti ir inflācija. Beigās viena tantiņa teikusi: “Lai jau ir tā inflācija, man nav iebildumu. Ka tikai cenas neceltos.”
***
Mūsu Saeimā Zemsaviešu frakcija nikni cīnās, lai tiktu pieņemts likums par priekšvēlēšanu reklāmas aizliegumu. Ar vārdu sakot, partijas tiek aicinātas darboties pagrīdē. Tā kā prezidente pēc atgriešanās no ASV jau paguvusi šim likumprojektam izteikt lielu fui, tad tas nozīmē, ka pieņemšanas gadījumā likums netiks apstiprināts. Pavērosim, ko tagad darīs minēto dīvainību iniciatori.
***
Starp triju Baltijas valstu energokompānijām parakstīts nodomu protokols par jaunas Ignalinas atomelektrostacijas būvniecību, lai pārtrauktu mūsu atkarību no elektroenerģijas importa. Tagad mūsu “zaļie” izdomājuši, ka pienācis īstais brīdis atgādināt par sevi.
Personīgi visu mūžu esmu bijis “zaļo” kustības piekritējs, varu to pierādīt ar savām daudzajām publikācijām. Bet protestus tikai skaļuma dēļ nesaprotu un neatbalstu. Labi zināms, ka mūsdienu kodolenerģijas izmantošanas tehnoloģijas ir simtreiz drošākas par Čerobiļas reaktoriem, savukārt daudzas Rietumu kompānijas jau sāk interesēties par piedalīšanos celtniecībā. Bet “zaļie” brēc, ka jāmeklē alternatīvas, kaut skaidri zināms, ka tik lielu apjomu elektroenerģijas un par tik lētu cenu neviena alternatīva nespēj nodrošināt.
Ja runā par alternatīvām, tad kāds draugs man atgādināja senu puiku draiskošanos. Varam pasmieties, bet ASV bija gadījums, kad kādā vecpuiša dzīvoklītī atrada mirušu vīrieti. Apskate pierādīja, ka nelaimīgais pirms tam brangi saēdies pupas ar skābiem kāpostiem. Šo paņēmienu metāna gāzes ražošanā kā perspektīvu alternatīvu varu ieteikt arī mūsmāju protestētājiem.
