Trikātas pusē mīt lācis, piemājas lauciņā ganās stirnas, bet malkas laukumā aug murķeļi.
Trikātas pusē mīt lācis, piemājas lauciņā ganās stirnas, bet malkas laukumā aug murķeļi.
Pavisam nesen informējām lasītājus, ka Trikātas mednieki kolektīvajās medībās sastapušies ar lāci. Šonedēļ “Ziemeļlatvija” atkal devās aplūkot kādu savādu atradumu. Trikātiete Lolita Volrāte savas mājas pagalmā bija savākusi rudenim neierastu ražu — bisītes jeb sēnes, kuras šajā pusē mēdz dēvēt arī par murķeļiem.
“Pagalmā pie šķūņa mums ir vieta, kur sagatavojam malku. Ejot tur garām, ievēroju, ka gan laukumā, gan vietās, kur bija malkas grēdas, saaugušas sēnes,” stāsta trikātiete. Aprunājoties un parādot citiem savu atradumu, Lolita guvusi apstiprinājumu, ka tie tiešām ir murķeļi, bet neviens no uzrunātajiem cilvēkiem tās nebija redzējis augam vēlu rudenī. Tieši šā iemesla dēļ viņa nolēmusi, ka sēnes neizmantos maltītes gatavošanai. “Mums ir pietiekami parasto rudens sēņu. Šī, šķiet, ir dabas anomālija,” domā saimniece.
Pētot interneta materiālus, tomēr atklājās, ka bisītes mēdz augt gan pavasarī, gan arī rudenī. Parastās bisītes augļķermeņu cepurītes ir 2 – 10 centimetru garas un platas, sarkanbrūnas vai kafijas brūnas. Cepurītes daivas vairāk vai mazāk ir pieaugušas pie kātiņa, veidojot viļņainas krokas, kuras pēc savas struktūras atgādina smadzeņu virsmu. Parastā bisīte aug aprīlī un maijā sausos, smilšainos priežu mežos, mežmalās un izcirtumos.
Parastai bisītei līdzīga ir dižā bisīte, kuras augļķermeņi ir lielāki. Atšķirt parasto bisīti no dižās var tikai pēc sporām: parastajai sporas galos ir noapaļotas, bet dižajai — ar trīsstūrainām piedevām. Gan parastā, gan dižā bisīte satur giromitrīnu jeb toksīnu helvelskābi. Par šo toksīnu ir ļoti pretrunīga informācija, tāpēc speciālisti iesaka no parastās un dižās bisītes izmantošanas pārtikā atturēties.
Savukārt rudens bisīte, kuru mēdz dēvēt arī par bīskapa cepuri, šo toksīnu nesaturot.
Rudens bisīte izskata ziņā nedaudz atšķiras no parastās vai dižās. Tās cepurīte ir 5 – 12 cm augsta un 8 cm plata. Tā ir cepurveidīga, parasti četrdaivaina, krokaina, kanēļbrūna līdz kastaņbrūnai, daivu iekšpuse — balta. Šī sēne mīl augt uz augsnes un trupošas koksnes mitros skuju koku un jauktu koku mežos, degumos. Latvijā aug septembrī un oktobrī. Tā ir ēdama sēne, kura pirms lietošanas jānovāra.
To, ka Trikātā atrastā ir rudens bisīte, norāda arī fakts, ka sēnes izaugušas vietā, kur pirms tam sagatavota alkšņa un apses malka un koksnes atlikumi jau sākuši trupēt.
Neviens no “Ziemeļlatvijas” aptaujātiem cilvēkiem līdz šim nebija dzirdējis, ka pēc bisītēm uz mežu var doties arī vēlā rudenī, tāpēc trikātietes atradums noteikti būs rosinošs. Viņas priekšrocība ir tā, ka sēņu lauciņš atrodas gluži vai pie namdurvīm. Braucot aplūkot atradumu, Trikātā ieraudzījām vēl kādu jauku ainavu. Pie kādām mājām nopļautā labības laukā ganījās… četras stirnas, kurām cilvēku un automašīnu klātbūtne neradīja nekādas neērtības.
