Visa sākums bija ceļojums uz Indiju pirms pieciem gadiem. Rīdzinieks Andris Pauls-Pāvuls un viņa dzīvesbiedre Andra krustu šķērsu izbraukāja šo eiropiešiem noslēpumaino zemi, nokļūstot tūristu maršrutos neiekļautās vietās.Redzētā un dzirdētā iespaidā mainījās viņu izpratne par dzīvi. Jau tad Andrim radās nojausma, ka Rietumeiropā briest krīze un tā skars arī Latviju. Ģimene no galvaspilsētas pārcēlās uz Andra radinieku īpašumu “Macuļiem” Smiltenes pagastā, kur sāka iekopt savu saimniecību.Tagad viņu sētā ir 400 galvu liels aitu un jēru ganāmpulks, pīles un zosis. Ir sava māja un skaists, no senčiem mantots parks. Šajā vidē omulīgi jūtas saimnieku divgadīgais dēls Matīss.Jēru – pret miltu maisu A. Pauls-Pāvuls gan atzīst, – ne pats, ne viņa sieva, interjera dizainere Andra Štāla, nav laucinieki šā vārda klasiskajā izpratnē, un nez vai tādi arī kļūs. Saimniecību viņi veido kā patvērumu no krīzes sev un saviem draugiem. “Esot saistīts ar politiku vairāk nekā 20 gadus, jūtu, ka jāietur pauze un jāsaprot, kas vispār notiek. Šķiet, ka tuvāko piecu gadu laikā Eiropā un pasaulē gaidāmi dramatiski notikumi. Lauki mūsdienās ir patvērums un nozīmē elementārus ienākumus. Man vismaz ir drošības sajūta, ka varēšu apmainīt jēru pret miltu vai cukura maisu, vai degvielas kannu, un izdzīvošu,” saka “Macuļu” saimnieks.Draugu rīdzinieku vidū viņš meklē cilvēkus, kuriem krīze sarežģījusi dzīvi. Andris kopā ar sievu ir gatavs viņus uzņemt “Macuļos”, lai varētu izveidot komandu, ar ko pārvarēt gaidāmos laikus. “Varbūt te būs bēgļu nometne,” to sakot, A. Pauls-Pāvuls nebūt nejoko.Pagaidām vietas, kur mitināties, gan ir tikai pašiem saimniekiem. Ja pirmskara Latvijā “Macuļi” bijusi bagāta saimniecība (īpašniekam pat piederējusi kuģu rēdereja Rīgā), tad padomju laikos senā māja esot nodzīvota līdz kliņķim.No tās faktiski palicis tikai karkass, un ēkai vajadzīgs kapitāls remonts. Pats saimnieks ar ģimeni dzīvo mazā namiņā, kur padomju laikā atradās pienotava. Rudenī abas mājas saimnieks plāno siltināt, izmantojot aitu vilnu. Studē politikas kuluārusIzvēli pārcelties no galvaspilsētas uz laukiem Andris nenožēlo. Kaut arī “Macuļos” nav televizora, jo dzīvesbiedri to konsekventi neskatās jau septiņus gadus, A. Pauls-Pāvuls tāpat ir informēts par Latvijā notiekošo.Viņš ir iesaistījies politiskos procesos valstī kopš Atmodas laika, 1988. gadā bija LNNK pirmās valdes loceklis, bet šobrīd darbojas kā konsultants Saeimā, Tautas partijas frakcijā. Andra hobijs ir vēstures kuluāru lietu studēšana un apkopošana, kā rezultātā pat izveidots privāts audiovizuāls un dokumentāls arhīvs. Tā visa rezultātā A. Paulam-Pāvulam izveidojies savs skatījums uz Latvijas politiku un tautsaimniecību. “Rietumi nekad nav bijuši ieinteresēti, lai šeit attīstītos ražošana. Augstākās Padomes laikā tautsaimniecības likumi, klanoties Vašingtonas un Briseles priekšā, tika izveidoti tā, lai ražošanas šeit nebūtu un valsts vairāk orientētos uz pakalpojumu sniegšanu,” viņš domā. Prātojot, kā izdzīvot laukos, A. Pauls-Pāvuls izvēlējies aitkopību, taču atzīst, ka pagaidām tas vairāk ir hobijs, nevis naudas pelnīšana. Eiropā aitkopība esot rentabla tikai tad, kad aitu māšu skaits sasniedz divus tūkstošus. Tāpēc tagad viņa mērķis ir izaudzēt tik lielu ganāmpulku. Ģimeni pabaros aitasA. Pauls-Pāvuls apguvis aitkopības knifus pašmācības ceļā un par šo tēmu sakrājis plašu bibliotēku. Nozares apsaimniekošanai dibināta firma SIA “A17”.Andris lauksaimniecībā vairāk vadās nevis pēc Rietumu mārketinga piedāvātajiem produktiem, bet pēc pirmskara Latvijā izdotās profesora Apsīša laukkopības grāmatas. Rezultātā auzas aitu barībai augot griezdamās bez pesticīdiem un minerālmēsliem. Tikai rūpīgi jāseko līdzi, kādā Mēness fāzē jāar, jākultivē un jāsēj. Aitkopības perspektīvu A. Pauls-Pāvuls saskata gaļas eksportā uz Eiropu, kur dzīvo daudz musulmaņu. Aitas vilnu Latvijā varot kaut zemē ierakt, bet uz šā lopiņa gaļu latvieši pagaidām raugoties piesardzīgi. Tāpēc arī veikalos piedāvājums ir attiecīgi mazs.“Padomju laikā aitas audzēja pamatā vilnai, bet gaļa bija blakus produkts. Pamatā tika kautas vecās, neproduktīvās aitas, un to gaļa bija trekna, ar specifisku piegaršu,” saka Andris.“Šis ir tikai 12 stundas vecs,” saka saimnieks, paņēmis klēpī mazu jēriņu. Savs zemes stūrītis Latvijā viņam un ģimenei ir. Braukt projām uz ārzemēm A. Pauls-Pāvuls negrasās. Viņam ir cita recepte, kā pārdzīvot grūtos laikus.
