Laikā, kad pasaulē noris jaunlaiku lielā tautu staigāšana, kad arī latvieši lielā skaitā emigrē uz labklājības zemēm, rodas jautājums par patriotisma un garīguma deficītu sabiedrībā.
Laikā, kad pasaulē noris jaunlaiku lielā tautu staigāšana, kad arī latvieši lielā skaitā emigrē uz labklājības zemēm, rodas jautājums par patriotisma un garīguma deficītu sabiedrībā.
Patriotisms un garīgums ir viens otru papildinoši faktori, un šo cilvēcisko raksturlielumu nepietiekamību iespējams novērst tikai ar audzināšanu, ar pārdzīvojuma un līdzpārdzīvojuma raisīšanu katrā topošā personībā. Nav citas burvju nūjiņas kā vienīgi audzināšana ģimenē, skolā, sabiedrībā, kur garīgās vērtības tiktu turētas augstāk par materiālajiem labumiem.
Patriotismu vajadzētu saprast kā nacionālā lepnuma izpausmes veidu, jebšu tā sauktais padomju patriotisms pēc būtības bija militārisma cildināšana internacionālisma dekorējumā. Ja patriotisms ir manifestēts garīgums, tad tā pretstats — kosmopolītisms — ir manifestēts garīguma noliegums.
Garīgumu baro dzimtā zeme
Lielās pasaules reliģijas, izņemot hinduismu, faktiski ir virzītas uz kosmopolītismu. Ikvienas tautas etniskās saites ietiecas visdziļākajos senslāņos, kur piederību savai tēvu zemītei pauž katra tautasdziesmu rindiņa, katrs ornaments tautastērpā, katrs pieskāriens sentēvu svētumiem. Ildienā to parasti saucam par latviskumu.
Šajā kontekstā gribas citēt Aivara Ruņģa trimdā tapušo atziņu:
“Latviskums ir tava latviešu valoda, latviskums ir tava latviešu dziema, latviskums ir tava domu pasaule, tava pasaules uztvere, tavas uztveres ievirze: kā tu sagaidi jauno dienu, saules lēktu, pavasara plūdus, veldzes pilnu lietu līstam, sniegu sniegam, pērkonu ducinām, kā tu skaties saules lēktā, saules rietā, kā tu ar skatu apmīļo bērzu, liepu, egli, dadzi, nātres, latviskums ir tas, kā tu satiec ar savu kaimiņu, lamājies ar saviem pretiniekiem, izturies pret pārākie, izturies pret padotiem, izturies pret nevarīgākiem, izturies pret savējiem…” (“…iet latvieši caur gadu simteņiem”, Grāmatu Draugs, 1982)
Aivars Ruņģis uzsver dzimtenes dabas izjūtu kā vienu no latviskuma, proti, patriotisma pazīmēm, jo mūsu nācija, kad tā sāka sevi apzināties, bija zemnieku tauta, un mūsu tautasdziesmas arī ir zemniecības ētiskas kodekss. Dabas norišu skaistuma uztvere ir mūsu dvēseles melodija. Varbūt daļēji tāpēc cits trimdas autors — filozofijas profesors Pauls Jurevičs — apgalvo, ka “pagātne ir gandrīz identisks jēdziens garīgumam”. (“Kultūras sejas”, Daugava, 1960).
Patiesi, cilvēks bez savas dzimtas, savas tautas sakņu apzināšanas ir līdzīgs Aitmatova attēlotajam mankurtam. Un piebildīsim: varai un varas nesējiem elitei mankurtisma kultivēšana it bieži likusies izdevīga, arī tad, ja dārdoši rībinātas nacionālisma bungas.
Pauls Jurevičs analizē patriotismu vēsturiskajā attīstībā, jo mūsdienu izpratne par šo gara kultūras novadu veidojās reizē ar nāciju tapumu un nacionālo valstu nodibināšanos. Cilšu kopienās senlaikos darbojās vendetas likums, kas izpaužas arī kā asinsatriebība, mūsdienās sastopama aizvien daudzās islama zemēs. Par šo tēmu savas atmiņas no tēva pamācībām pierakstījis Ojārs Ozoliņš (par to mūsu grāmata “Ceļš uz Bitarīnu”). Senais latvietis, ja runājam konkrēti, ne nieka nezināja par globālajām parādībām, viņa rūpju loks aprobežojās ar savu ģimeni, dzimtu, cilti, kuru labums bija arī katra locekļa labums. Lai arī modernā cilvēka izpratne par garīgumu un patriotismu paplašinājusies, ģenētiskā koda līmenī mūs visus vieno arhetipiskais līmenis, ja ne vienmēr apzināti, tad intuitīvi noteikti. Ja kādam šādas izjūtas nav, tas paliek garīgi apzagts, no tādiem cilvēkiem papildinās gan politisko nodevēju, gan kosmopolītisko blandoņu rindas. Šajā kontekstā vēlreiz gribas citēt Paulu Jureviču:
“Lai cik liela būtu izšķirība starp pirmatnējo asinsatriebību un šo krāšņo jaunlaiku dvēseles ziedu, kāds ir šis patriotisms, tā emocionālais pamats tomēr palicis tas pats vecais, proti, apziņa, ka indivīds un tauta ir cieši saistīti un ka viena zaudējums ir otra zaudējums.”
Ja kādam šī atziņa šķiet lieka, tas nolaižas zemāk par primāta līmeni, kura salīdzinājums ar mežoni būtu apvainojums pēdējam.
Vēstures studiju loma garīguma izkopšanā
Ar vēstures studijām es domāju ne tikai tradicionālo rakstīto vēsturi, bet arī dziļākos senslāņus, kurus uzvērš folkloras un mitoloģijas studijas. Kopš Pelše uzsāka savu karagājienu pret Jāņu svinēšanu, no skolu programmām pazuda arī folkloras kurss, kāds tas bija paredzēts 8. klašu audzēkņiem. Palika tikai īss pārskats un iespēja piedalīties folkloras ansambļos. Kad astoņdesmitajos gados sākām Latvijas svētvietu apzināšanu, sastapām niknu pretestību pat no Vēstures institūta vadošajiem zinātniekiem, mums lika saprast, ka interese par tik nozīmīgiem senču gara novadiem pielīdzināma iešanai baznīcā. Nekas būtisks šajā ziņā netika darīts arī trimdā, ja neskaita iespaidīgās dievturu aktivitātes.
Mūsdienās daudz kas mainījies, mums radušies nopietni folkloras pētnieki (Janīna Kursīte un citi), ir ne tikai latviešu autoru publikācijas, bet arī daudzi tulkojumi (Mirče Eliade un citi), kas veicina salīdzināmās mitoloģijas pētījums.
Mitoloģijas un folkloras senslāņu apzināšana nav tikai maģija un seni mīti, bet veids, kā varam atsegt seno baltu cilšu pasaules uztveri un gara kultūru, tostarp arī ētiku un skaistuma izpratni. Ļoti nozīmīgi te Vairas Vīķes-Freibergas pētījumi folkloristikā.
Šādi pētījumi būtiski papildina mūsu iespējas izprast to senvēstures slāni, par kuru saglabājušies tikai arheoloģiskie liecinājumi. Tas attiecas arī uz seno baltu cilšu pirmdzimtenes un migrācijas ceļu skaidrojumiem.
Lai latvieši dziļi izprastu savu vēsturi, nozīmīgs ir tieši mūsu pašu pienesums, jo agrākajos laikmetos Latvijas vēsturi rakstījuši galvenokārt iekarotāji, kas faktus un notikumus traktējuši sev izdevīgā gaismā.
Tūdaļ arī rodas jautājums, cik maziskiem jākļūst mūsu “tautas kalpiem”, lai veselus 15 gadus noliegtu nepieciešamību skolās mācīt Latvijas vēsturi. Jebkura argumentu meklēšana pret loģiku ir galēja bezatbildība savas tautas priekšā. Lai novērstu tēmu dublēšanos ar vispārējās vēstures kursu, ir tikai nedaudz jāatceras dažas metodiskās pamatpatiesības: no vispārējā uz atsevišķo vai no atsevišķā uz vispārējo. Skolotājiem ar pedagoģisko izglītību šie jautājumi ir skaidri.
Dziļa savas tautas vēstures izpratne trimdas apstākļos Aivaram Ruņģim ļāva izdarīt optimistisku prognozi:
“Visa latviešu zemes vēsture līdz mūsu dienām pilna ar tik interesantiem pagriezieniem, galvenokārt ārēju un “augstāku” spēku radītiem. Tie latviešiem izrādījušies vienmēr neparasti labvēlīgi. Vienmēr, kad latviešiem, liekas, draudējusi izdzist “dzīvības svecīte”, īstā brīdī nācis kāds vēstures pagrieziens un, tas pats interesantākais, vēl vienmēr bijuši arī latvieši. Tā radies un līdz mūsu dienām saglabājies vēl viens vienreizīgs dabas veidojums latvieši, seno baltu cilšu pēcnācēji.”
Skumji tikai tas, ka mūsu palicis pārāk maz. Ja salīdzina ar citu kaimiņtautu demogrāfiskajiem rādītājiem tikai pēdējo divu gadsimtu laikā, tad etnisko latveišu vajadzēja būt vismaz pieciem miljoniem. Zaudējumi ir ne tikai kvantitatīvi, bet arī kvalitatīvi, jo, dažādu “atbrīvotāju” iniciēti, notikuši tādi nezvēru darbi, kad šauti, kārti, dzīvi dedzināti, katorgā vesti un trimdā triekti tieši nācijas garīgi pilnvērtīgākie pārstāvji.
Imigrācijas kritiskā masa
Pasaulē rodami daži piemēri, kad vienas valsts teritorijā sadzīvo vairāku nāciju kopienas. Klasiskais piemērs ir Šveice. Ar zināmām atrunām varam nosaukt arī Beļģiju, kur kopienu starpā noteik nemitīga sacensība un rīvēšanās.
Lielajā politikā daudzas tendences nosaka lobiji. Tieši ar pārticības zemju lobiju darbību varam skaidrot to juridiskās prakses līmeni, kāds dominē jautājumos par cilvēktiesībām un mazākumtautu tiesībām, kaut skaidri redzam, ka paši dedzīgākie tiesību sludinātāji vismazāk tendēti šīs tiesības ievērot. Nesenie imigrantu rīkotie grautiņi Francijā tam labs piemērs.
Turklāt jānošķir cilvēku attieksme pret vēsturiskajām minoritātēm un nesenajiem imigrantiem, imigranti no etniski radniecīgām tautām un etniski atšķirīgām tautām. Manuprāt, viena no mūsdienu gudrākajām nācijām ir ebreji, un Izraēlas oficiālās aprindas pauž viedokli, ka svešas kultūras, svešas civilizācijas pārstāvju valstī nedrīkst būt vairāk par 20 procentiem. Starp citu, tagad Izraēlā valda satraukums saistībā ar zemo dzimstību ebreju ģimenēs, kamēr palestīnieši burtiski vairojas ģeometriskā progresijā.
Varam strīdēties par skaitļiem un procentiem, bet derētu tomēr saprast, ka Latvija ar 40 un vairāk procentiem cittautiešu atrodas etniskā apdraudējuma zonā. Bažas par nācijas nākotni pastiprina tautas gatavība pašiznīcināties — gan zemās dzimstības, gan masveida emigrācijas rezultātā. Lielā mērā tam pamatā patriotisma un garīguma deficīts, jo valstij pagaidām nav īstas nacionālās idejas. Te nerunāju par kaut kādu agresivitāti pret citiem etnosiem, gluži vienkārši pašsaglabāšanās instinktu notrulina patriotisma un garīgo mērķu izļurkāšana politikānisma rezultātā.
Patriotismu, to pierāda vēsture, parasti stimulē lieli mērķi un vispārnacionāli projekti. Tādi bija Padomju Savienībai: jauno zemju apguve, Bratskas HES un BAM celtniecība un tā tālāk. Kazahu tautu nesen emocionāli pacēla galvaspilsētas pārcelšana. Savukārt Latvija pat Nacionālās bibliotēkas būvi visu laiku cenšas aprakt strīdos. Eventuāli šāds vispārnacionāls projekts varētu būt atomelektrostacijas celtniecība, kas radītu milzu stimulu visai saimniecībai. Cilvēkiem vajadzīgs kaut kas tāds, ar ko lepoties, starp citu, tas palīdzētu integrēt arī daudzus cittautiešus.
Savas nākotnes perspektīvas mēs nevaram atraut no globālajiem procesiem. Pauls Jurevičs jau piecdesmito gadu nogalē vērojis Rietumu valstu imigrācijas ierobežošanas politiku, atzīstot to par vienīgo ceļu, kā novērst nevēlamus satricinājumus. Mūsdienās šis jautājums jau kļuvis pavisam aktuāls. Jurevičs paredz, ka straujais iedzīvotāju pieaugums Āzijā var novest pie milzu apmēru tautu staigāšanas, kas vienu brīdi var radīt stāvokli, kad imigrantu skaits pārsniedz pamatnācijas iedzīvotāju skaitu. Ne franči, ne angļi vai holandieši negribētu pieredzēt laiku, kad viņu etniskās dzimtenes pārtop islama republikās. Lai novērstu baltās rases kolapsu, ir nepieciešams atgūt patiesu garīgumu tādā līmenī, kad valstis sāk vadīt nevis karjeristi, bet augsti tikumiski un patriotiski cilvēki.
Latvieši, kuri meklē iespēju labi nopelnīt, nemaz necenšas braukt uz labklājības zemi Japānu, jo saprot, ka mēs piederam pārāk atšķirīgām civilizācijām. Tomēr arī emigrēšana uz Īriju, bet jo sevišķi uz Lielbritāniju, nav gluži bez riska nākotnē. Kad šajās valstīs būs sasniegta imigrantu kritiskā masa, pamattautas jutīsies apdraudētas. Un tad arī letiņu virzienā var lidot gan akmeņi, gan “Molotova kokteiļi”. Tad arī tie, kas tagad savu dzimteni zākā par sūda Latviju, sāks domāt, ka daudz saprātīgāk būtu ziedot savu darbu un spējas senču zemes drīzākam uzplaukumam. Šādas iespējas drīz radīsies.
