Rīgas Tehniskās universitātes Lietišķās ķīmijas fakultātes studentam Indulim Švernam 23. februārī palika 23 gadi. Viņš ir aizrāvies ar ekstrēmiem sporta veidiem un ir piedzīvojis jau tik daudz, cik daudzi nepiedzīvo pat visā mūžā.
Rīgas Tehniskās universitātes Lietišķās ķīmijas fakultātes studentam Indulim Švernam 23. februārī palika 23 gadi. Viņš ir aizrāvies ar ekstrēmiem sporta veidiem un ir piedzīvojis jau tik daudz, cik daudzi nepiedzīvo pat visā mūžā.
Induļa bērnība un pamatskolas gadi aizritēja Kārķos. Tur viņš labprāt atgriežas ikreiz pēc tālajiem ceļiem. No kurienes jaunietim tik lielas alkas pēc neparastām izjūtām, riska un tālām zemēm?
Pirmais meistardarbs — pienaglota karote
Induļa bērnība aizritēja “Kalējiņos” un pie vecmāmiņas Kārķu centrā. Jau no mazām dienām zēns bija darbīgs un zinātkārs.
Vecmāmiņa Rita no plaukta izņem rūpīgi glabātu mazdēla dāvanu — koka karoti, kuru viņš gatavojis sešu gadu vecumā. “Karoti izgrebu no mīksta, satrunējuša bērza. Koka pagali bija grūti noturēt rokās, tāpēc to pienagloju pie beņķa. Kad karote bija gatava, nozāģēju pienagloto kātu, tāpēc tas nav tik garš, cik vajadzētu,” cīņu ar pirmo meistardarbu atceras Indulis. Tā aizsākās viņa interese par kokamatniecību, kas vēlāk noteica profesijas izvēli. Indulis pēc pamatskolas apguva mēbeļu galdnieka profesiju Cēsu 4. arodvidusskolā. “Esmu pateicīgs meistaram Valdim Lapiņam. Viņš ir godavīrs — stingrs, joku nebija, un iemācīja pamatīgi. Beidzot skolu, ieguvu zeļļa diplomu. Mācību laikā izgatavoju krēslu, gultu, kumodi, sekciju, durvis, rakstāmgaldu, krucifiksu un daudz ko citu. Žēl tikai, ka to visu nenofotografēju, jo toreiz tā likās ikdiena. Vasarā strādāju Dakstos privātmājā “Ciedras”, kur būvēju dārza nojumi un dārza kamīnu. Pēc tam šīs mājas saimnieki piedalījās žurnāla “Dārza Pasaule” rīkotajā konkursā par atpūtas vietām dārzā un ieguva 1. vietu,” stāsta Indulis. Viņš atzīst, ka vislabāk patīk strādāt ar ozolu, bet dabā vislabāk patīk priede.
Pēc arodskolas Indulis iestājās Rīgas Tehniskās universitātes Autotransporta fakultātē, bet pēc tam pārgāja uz Lietišķās ķīmijas fakultāti, kur apgūst amatniecības tehnoloģijas un dizainu. “Vērtīgi ir tas, ka man ir praktiska pieredze mēbeļu gatavošanā. Dažkārt studenti projektē skaistas dizaina mēbeles, bet tās ir neracionālas konstrukcijas un meistari tās nevar izgatavot. Daudz interesantu atziņu un zināšanu man ir sniedzis bijušais kārķēnietis docents Vilnis Kazāks,” stāsta Indulis.
Patīk pārvarēt grūtības
Brīvo laiku Indulis pavada ļoti aktīvi. Viens no viņa lielākajiem vaļaspriekiem ir piedalīšanās piedzīvojumu sporta spēlēs, bieži vien viņš ir arī šo pasākumu organizators. “Sacensības parasti ilgst 24 līdz 36 stundas bez pārtraukuma. To laikā ar velosipēdiem, laivām vai kājām, pārvarot dažādus šķēršļus, jāveic vismaz 100 kilometru. Ekstrēmās situācijās vienmēr jāuzticas otram. Viens pats tu nekas neesi. Es domāju, ka 99 procenti cilvēku nav izjutuši savu spēju robežu. Tādas situācijas vienmēr ir ekstrēmajās spēlēs. Tie ir brīži, kad sāpes vairs nejūt. Pēc atpūtas, kad izgulies, sāp visas maliņas. Taču dzīve ir tās dienas, kuras atceries, nevis — kuras nodzīvotas. Grūtais un sliktais ātri aizmirstas, paliek redzētais un piedzīvotais,” vērtē Indulis.
Izmēģināta lēkšana ar izpletni, gumijām un virvi
“Izmēģināts ir viss — trīs reizes esmu lecis ar izpletni, daudzkārt ar gumijām un ar virvi. Lēkšana ar virvēm ir samērā jauns sporta veids Latvijā. Tas nāk no zviedru armijas, kur to izmantoto, lai nostiprinātu un trenētu domāšanu ekstrēmās situācijās. Vienīgais, ar ko neesmu līdz šim nodarbojies, ir niršana, bet arī to tuvākajā laikā gribētu apgūt. Visās šajās nodarbēs ļoti svarīga ir drošība. Pieļaujams ir tikai saprātīgs risks,” skaidro Indulis.
Viņam ir diezgan liela pieredze alpīnismā. Pirmās iemaņas gūtas Kalnu skolā, kur lekcijas lasīja arī bijušais kārķēnietis Imants Zauls. Indulis atzīst, ka kalnos nav pieļaujama steiga, pārgalvība, sevis pierādīšana, svarīgs ir labs inventārs. Jau divus gadus vasarās viņš strādā ārzemēs un daļu no nopelnītā iegulda inventāra iegādē. Pirms diviem gadiem Indulis vasarā strādāja dārzkopības saimniecībā Anglijā, kur lasīja zemenes un laboja taras kastes. Pērn vasarā puisis strādāja Norvēģijā, viņa darba pienākums bija pavadīt tūristus uz ledājiem. “Katrs darbs ir jauna pieredze, tā bija arī iespēja papildināt norvēģu valodas zināšanas,” Norvēģijā pavadīto laiku vērtē Indulis.
Viņš atzīst — ja būtu bērni un viņi nodarbotos ar ekstrēmiem sporta veidiem, protams, būtu jābaidās. Taču piedzīvoto nevar vārdiem izstāstīt, to var tikai izjust. Piemēram, ļoti neparastas izjūtas ir lecot ar izpletni — lidmašīnā ir tik liels troksnis, ka nav iespējams sarunāties, bet izlecot iestājas bezgalīgs klusums.
“Pēdējā laikā man ir vēl viens hobijs — fotografēšana. Patīk saulrieti, to atspīdums cilvēku sejās. Tad iznāk neatkārtojamas bildes.”
Indulis ik dienu rūpējas, lai dzīve būtu interesanta un neatkārtojama kā viņa fotogrāfijas.
