Ēvelē viņus mēdz dēvēt par pagasta rozīnīti, bet jaunā paaudze mīļi sauc par vecīšiem. Šodien Ēvelē ir svētki — pastāvēšanas 40. jubileju svin senioru deju kopa “Ēvele”.
Ēvelē viņus mēdz dēvēt par pagasta rozīnīti, bet jaunā paaudze mīļi sauc par vecīšiem. Šodien Ēvelē ir svētki — pastāvēšanas 40. jubileju svin senioru deju kopa “Ēvele”. Kopš pirmās dienas kolektīvu vada Irīda Jukāme. Nu jau arī viņas meita Anda pārņēmusi mammas arodu un vada pagasta jauniešu deju kolektīvu.
Visus 40 gadus kolektīva moto ir: “Patiesu jaunību iegūst tikai brieduma gados!”
Vienīgais senioru deju kolektīvs rajonā
Sešdesmitajos gados I. Jukāme Ēvelē strādāja par skolotāju un skolēniem mācīja arī tautas dejas. 1966. gada rudenī Dakstu tautas nama vadītāja Lidija Pinne viņai piedāvāja vadīt deju kolektīvu. Dejotāji pašu pirmo apguva lietuviešu tautas deju “Dzīvžogs”.
“Pirmajā Valkas rajona deju skatē 1967. gada pavasarī mums gāja labi— ieguvām pat 2. vietu,” atceras I. Jukāme. 1967. gada jūlijā ēvelieši jaunos tautas tērpos piedalījās pirmajos lielajos deju svētkos Cēsīs. Meitām bija gaiši brunči, bet puišiem — gaišas bikses un vestes. Pēc zināma laika perioda jauniešu deju kolektīvs likumsakarīgi aizdejoja līdz vidējās paaudzes deju kolektīva statusam.
“Vairs nebijām tik jauni un tik strauji, tāpēc vajadzēja meklēt nedaudz mierīgākas un lēnākas dejas, bet tikpat sarežgītas,” uzsver I. Jukāme. Viņas pieredze liecina — gados vecākiem dejotājiem ar katru reizi jāapgūst sarežģītāki deju soļi. Vairākus gadus ēvelieši nodejoja kā vidējās paaudzes deju kolektīvs, līdz toreizējā Valkas rajona deju kolektīvu virsvadītāja Taisa Aruma I. Jukāmei teikusi: “Tavi vidējie kļūst tādi kā stīvāki. Varbūt jūs būtu ar mieru pāriet uz senioru dejām?” I. Jukāme atceras — dejotāji nemaz nebija noskumuši, jo toreiz kolektīvā darbojās gan gados vecāki, gan arī jaunāki pašdarbnieki. Nu jau vairāk nekā 20 gadu Ēvelē aktīvi darbojas senioru deju kolektīvs — vienīgais Valkas rajonā. I. Jukāme uzsver, ka viņi dejos tik ilgi, kamēr būs spēks un varēšana. Ja kāds senioriem pateiktu, ka deju kolektīvs vairs nepastāv, tas būtu “šausmīgs spriedums”.
Dejo kā jauns puisis
Pašlaik kolektīvā dejo deviņi pāri. Gados vecākais dejotājs Imants Lielkājs, kuram rit jau 78. dzīves gads, kolektīvā darbojas kopš pirmās dienas. Dejotāju vidējais vecums sasniedzis jau 60 gadus. Ir arī divi salīdzinoši jaunāki dancotāji, kuriem ir nedaudz pāri 40.
“Imants dejo kā jauns puisis. Viņš ir ļoti atsaucīgs cilvēks un dzīvē vienmēr bijis optimists,” slavē vadītāja.
Dejotājiem sezona sākas oktobrī, bet beidzas ap Jāņiem. Katru nedēļu otrdienā no pulksten 20.00 līdz 22.00 notiek mēģinājumi.
“Visi atnākam, cits ar citu pačavarē, padancojam, un tad ir atpūta,” smej vadītāja.
Ja jāapgūst jauna deja, tad sākumā viņi paši ritmu sit ar plaukstām un dungo arī dejas pavadījumu. Tikai pēc tam, kad pamatīgi apgūti deju soļi, pavadījumu sāk atskaņot magnetofons. Sezonā ēvelieši vismaz 20 reižu brauc uz koncertiem, svētkiem un festivāliem. Viņi katru gadu piedalās senioru deju festivālos. Pēdējais — pēc kārtas 11. — notika Saldū. Dejotāji piedalās arī Starptautiskajā pensionāru saietā Jūrmalā, Dzintaros. Ēveliešus bieži aicina uz pensionāru vakariem ne vien Valkas rajonā, bet arī kaimiņos.
“Mums ir ļoti daudz draugu: Madonā, Gulbenē, Vecumniekos, Slampē, Kārķos, Variņos, Palsmanē, Trikātā,” nosauc I. Jukāme. Viņa domā, ka, braukādami uz koncertiem, dejotāji ar savu dejotprieku jūtas vajadzīgi citiem. Kādreiz seniori ir runājuši par to, kas liek viņiem nākt uz mēģinājumiem un brīvdienās doties ārpus savām mājām. Kolektīva vadītāja domā — nav jau māksla sēdēt mājās un gausties par dzīvi, māksla ir iziet tautās un rādīt, ko māk. Paši dejotāji atklājuši, ka pirms pirmā mēģinājuma viņos rodas iekšējs nemiers un satraukums par gaidāmo sezonu.
“Pirmajos mēģinājumos viņos ir degsme un neliels satraukums,” secina I. Jukāme. Nenoliedzami, ievērojamu atbalstu dejotājiem sniedz vietējā pašvaldība. Jaunā gada sākumā pagastā notiek pašdarbības vakars, kurā pašvaldība katram kolektīvam dāvina apmaksātu braucienu. Ēvelieši esot apceļojuši visu Latviju. Kopā ar Strenču dejotājiem ēvelieši brauca uz Saidas pilsētu Vācijā, bet ar trikātiešiem apceļoja Horvātiju. Deviņdesmito gadu sākumā kolektīvs pabija Sibīrijā, Krasnojarskā. Šis brauciens visiem esot palicis spilgtā atmiņā.
“Mēs esam redzējuši arī pasauli,” smejas I. Jukāme.
“Uz sitienu” var nodejot 12 dejas
“Dejas mācība nav viegla. Tas ir grūts darbs,” atzīst kolektīva vadītāja. Viņa ne tikai māca, bet arī pati rada dejas. Viena no tām — “Ripo saulīte” — ir iecienīta dejotāju vidū. Deja ir atrādīta arī starptautiskajā festivālā Dzintaros.
I. Jukāme Mākslas centrā Rīgā regulāri apmeklē seminārus, kuros deju kolektīvu vadītāji saņem repertuāru un norādījumus par jaunāko deju iestudēšanu. Pašlaik kolektīvs bez īpašas atkārtošanas varot nodejot 12 dejas. Uz jubilejas pasākuma atklāšanu seniori iestudējuši jaunu deju, kurā sievas uznāks ar trejdekšņiem, bet vīri — ar zirga pakaviem. Sievām ir krāšņi brunči, kas darināti pēc Cēsu rajona Liepas pagasta etnogrāfiskajiem rakstiem un krāsām. I. Jukāme uzskata, ka cilvēkiem gados uz skatuves jātērpjas spilgtākā un košākā apģērbā, lai uzstājoties izceltos. Ēveles novada krāsas ir mierīgas un pelēcīgas, un, ja vecāks cilvēks tērpjas tādas krāsas brunčos, viņš pats kļūstot pelēcīgs. Seniori dejo arī balles dejas. Tādās reizēs sievas tērpjas spilgti sarkanās garās kleitās un baltās cepurēs, bet vīri — tumšās biksēs, vestēs un apliek pumpainas kaklasaites.
Lai iestudētu jaunu deju, vadītājai ir jābūt pacietīgai, jo jārēķinās, ka cilvēkiem gados katram ir atšķirīga spēja atcerēties dejas soļus. Cits tos iegaumē ātrāk, cits — lēnāk, turklāt ātri aizmirst. I. Jukāme sevi raksturo kā mierīgu un nosvērtu vadītāju. Viņa nemēdz pacelt balsi vai kā citādi izrādīt savu neapmierinātību.
“Man patīk runāt mierīgi. Ja vajag aizrādīt, to daru ar humoru,” atklāj I. Jukāme. Viņa atzīst, ka kolektīvā valda laba un veselīga gaisotne. Ja I. Jukāme iesaka jaunu ideju, tad visi kopīgi to iztirzā un pieņem lēmumu. Bieži vien dalībnieki paši atrisinot tērpu jautājumu un vēl uzšujot vadītājai, piemēram, jaunu aubi, lai viņai nevajadzētu pūlēties.
“Mēs cits ar citu esam salipuši kopā. Dejotāji savstarpēji izturas ar cieņu. Ballēs seniori ir aktīvākie dejotāji un pat pārspēj jaunos. Valsis ir viņu kroņa numurs. Viņi ir ļoti interesanti cilvēki,” atzīst I. Jukāme. Visi dejotāji ar lielu atbildības sajūtu gatavojas svētkiem. Tā esot tradīcija —ik pēc pieciem gadiem atzīmēt kolektīva pastāvēšanas jubileju. Viena no tradīcijām ir ne tikai kopīgi svinēt jubilejas un kopīgi iet pirtī, bet arī palīdzēt nelaimē un būt klāt brīdī, kad aiziet kāds tuvinieks.
Noiet no skatuves pārdomāt deju soļus
Kad jautāju, vai kolektīva vadītāja atceras kādu kuriozu gadījumu vai misēkli, viņa ātrumā nevar atcerēties, jo parasti dejotāji ar šādām situācijām paši tiekot veiksmīgi galā. I. Jukāmei atmiņā palicis gadījums, kad kolektīva darbības pirmsākumos vienai dejotājai uz skatuves gandrīz nokrita tautiskie brunči. Viņa mierīgi nogājusi no skatuves, sakārtojusi tērpu un tikpat mierīgi atgriezusies, un turpinājusi dejot. Savukārt ilggadējā dejotāja Skaidrīte Kalniņa atceras, ka viens puisis lāgā nepratis dejas soļus. Priekšnesuma laikā Burtniekos viņš nogājis no skatuves, brīdi pastāvējis, padomājis un atgriezies turpināt dejošanu.
I. Jukāme vēl atceras, kā pirms kādiem gadiem braukuši mājup no Madonas rajona. Pēc saviesīgā pasākuma ap pusnakti uz meža ceļa autobusa šoferis apmaldījies. Ilgi esot braukuši pa meža ceļu bez nevienas norādes. Pēc trīs stundu braukšanas nonākuši tajā pašā vietā, kur bijuši. Mājās pārradušies tikai no rīta.
“Visādi jau mums ir gājis. Ja koncertā sajūk solis, sasmaidāmies, neapstājamies un ejam tālāk. Nav ko daudz uztraukties. Neviens no malas jau nezina, ka esam kļūdījušies. Pēc tam aizkulisēs jautri pasmejamies,” stāsta I. Jukāme.
Patīkami atcerēties kopīgi nodejotos gadus
Ēveliete Skaidrīte Kalniņa deju kolektīvā dejo vairāk nekā 25 gadus. Kādreiz dejojusi kopā ar vīru, bet tagad vairākus gadus turpina viena. Skaidrīte uzskata, ka dejošana ir jauka brīvā laika pavadīšana, kā arī iespēja būt kopā ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem. Dejotāja slavē kolektīva vadītāju, jo viņa vienmēr savus dancotājus uzteicot par izturību un esot iecietīga, tāpēc arī viņi cenšoties no visas sirds.
“Ne vadītāja, ne mēs vairs neesam gados jauni cilvēki, tāpēc cits citam nebojājam nervus. Visi esam saprotoši,” atzīst Skaidrīte. Viņa pat nepieļauj domu, ka kādu dienu pārstātu dejot. Tas būtu ļoti skumji.
“Vakaros mums ir kur aiziet. Mēs pārrunājam interesantas lietas un problēmas. Mēneša nogalēs organizējam jubileju vakaru un kopīgi patusējamies,” stāsta Skaidrīte. Viņa paliela dejotājus, kuri ir arī lieli dziedātāji. Viņi varot no Vidzemes aizbraukt līdz Kurzemei un visu ceļu dziedāt. “Mums dziesmu nepietrūkst — dziedam tautasdziesmas, nerātnās dziesmas,” smejas Skaidrīte.
Piedalīšanos jubilejas pasākumā dejotāja uztver kā lielu godu, jo viņai ir patīkami ar kolektīva dalībniekiem un draugiem atcerēties kopā nodejotos gadus.
“Tas būs patīkams brīdis mums un pārējiem,” cer Skaidrīte.
Aizvieto saslimušos dejotājus
I. Jukāmes meita Anda vada ne vien pagasta jauniešu deju kolektīvu, bet arī visu tautas nama darbu. Atceroties skolas gadus, Anda stāsta, ka bieži vien mamma viņai likusi dejot kāda saslimuša dejotāja vietā. Tā viņai gribot negribot nācies apgūt pieaugušo dančus. Anda seniorus raksturo kā dzīvespriecīgus un omulīgus cilvēkus. Jaunajai vadītājai simpatizē, ka dejotāji nekad savas personīgās intereses nestāda augstāk par kolektīva interesēm.
“Mūsdienās tā notiek reti, jo parasti cilvēki sevi mīl vairāk nekā pārējos,” secina Anda. Viņa novērojusi — lai cik grūti senioriem būtu, viņi vienmēr atrod par ko priecāties un to mēģina izstarot arī koncertos. Pārējiem no tā kļūst gaišāk un siltāk. Anda apbrīno arī viņu uzņēmību, azartu, degsmi un nenogurdināmo garu visiem būt kopā un dejot.
“Senioriem visiem mājās ir ko darīt, kaut vai mazbērni jāauklē, bet viņi ar prieku brauc un dejo. Kolektīva koncertdzīve ir ļoti aktīva,” brīnās Anda. Viņai kā gados jaunam cilvēkam tas liek brīnīties un reizē arī sajūsmināties par tik vitāliem un izturīgiem cilvēkiem.
“Jauniešiem kādreiz pat krīt uz nerviem, bet vecīši ir atkal projām,” smej Anda. Reizēm uz koncertiem viņi braucot katru sestdienu.
