Sadzīviskā līmenī parasti saskaramies ar virspusējo, ar to patiesības daļu, kas redzama virspusē.
Sadzīviskā līmenī parasti saskaramies ar virspusējo, ar to patiesības daļu, kas redzama virspusē. Vienīgi sociologi un ekonomisti katrai parādībai meklē dziļāko jēgu, jo tikai tā iespējams paredzēt notikumu tālāko virzību.
Pirms runāt par izvēlēto tēmu, dažus vārdu gribas veltīt notikumiem Krievijā. Sabiedrība ne bez pamata uzskatījusi, ka izbijušajās sociālisma zemēs garīguma atdzimšana saistāma ar baznīcas lomas atdzimšanu. Krievijas pareizticīgo baznīcas vadība nupat pasauli pārsteigusi ar to, ka īpašā dievvārdu ceremonijā cildināja pirmās PSRS atombumbas radīšanas faktu. Te nu bija cerības uz garīguma atdzimšanu!
Prezidenta Putina valdīšanas otrais četrgadu periods iezīmējies ar pilnīgu atteikšanos no Jeļcina iedibinātā modeļa, un galvenais ir tas, ka par faktisko valdību kļuvusi Kremļa administrācija (kuru gan plosa iekšējās pretrunas). “Šī prezidenta komanda radījusi vadāmas politiskās partijas un veselu rindu dažādu sabiedrisko kustību. Sevišķi ar aktivitātēm izceļas jaunatnes kustība “Naši”, kam uzticēta tāda kā “hitlerjugenda” loma. Vasarā notika plaša mācību un treniņu nometne, kurā “Putina jaunatne” tika orientēta uz dzimstības palielināšanu valstī. Un pavisam praktiski: pārīši drīkstēja ne tikai mīlēties, bet meitenēm nometnes administrācijā vajadzēja nodot savas biksiņas.
Ziemā “našisti” vajāja Lielbritānijas vēstnieku, bet pēdējā laikā speciāla “šturmoviku” komanda visur seko politiķa Kasjanova gaitām. Bijušais premjers Kasjanovs vēlas izvirzīt savu kandidatūru prezidenta vēlēšanām, tāpēc minētā jaunatnes organizācija visur seko Kasjanova braucieniem pa valsti, zem viņa automašīnas riteņiem metot grābekļus.
Un interesanti tas, ka “našisti” savas izpausmes veidus kopē tieši no vācu nacionālsociālistu arsenāla, nevis, kā varētu domāt, no staļiniskās komjaunatnes.
Tūkstoši, miljoni…
Viss maksā tik, cik maksā. “Šis aforisms mums zināms kopš deviņdesmito gadu sākuma. Un tikai naivais tic, ka tā patiešām notiek vienmēr un visur. Jau esmu rakstījis, ka gandrīz ikviens projekts apaug ar korupcijas “piecepumu”, ko parasti saucam par līdzekļu nozagšanu, un Latvijā šī norma tiek lēsta aptuveni piecu procentu apmērā.
Avīzēs un televīzijā bieži minēti galvu reibinoši skaitļi. Piemēram, daudz rakstīts par Dienvidu tiltu pār Daugavu, minot to kā dārgāko tiltu pasaulē. Tā kā balsti vai vantis nebūt nav no zelta, tad atliek domāt, ka šoreiz ar pieciem procentiem kādam būs bijis par maz. Kam tā naudiņa tiek, tas cits jautājums.
Ne mazāk runāts par eksprezidentes dzīvokļa remontu. Un atkal – rodas vēlme domāt, ka atsevišķi darboņi vai firma trekni nopelnīja.
Un nu jau rodas aizdomas, ka šāds “piecepums” parādīsies arī Nacionālās bibliotēkas projekta īstenošanas gaitā. Daļa sadārdzinājuma norakstāma uz inflācijas rēķina, bet šajā reizrēķinu mudžeklī ērti ieslēpt arī kaut ko lieku.
Šāda veida tieksme gūt nepelnītu naudas čunguru pazīstama visā pasaulē. Visvairāk tas skar valsts pasūtījumu izpildi. Piemēram, pirms gadiem četrdesmit ASV virmoja skandāls pēc tam, kad komisija atklāja milzu pierakstījumus kādas aviobūves firmas cenrāžos. Aizsardzības ministrija šai firmai pasūtīja lidmašīnas, un ražotāji gribēja nopelnīt uz blēdību rēķina. Prātā palicis fakts, ka darbarīku komplektā bija parasts āmurs par 300 dolāriem (mūsdienu cenās tas līdzinās vismaz tūkstotim dolāru). Toreiz amerikāņi vaininiekiem sadeva krietni pa pirkstiem. Bet Latvijā…
Kādus ministrus gribam?
Tauta, kā zināms, ir laba un vienmēr pareiza. Vienīgi valdības sanāk nekam nederīgas. Ja arī kāds premjers vai ministrs uz brīdi tiek mīlēts (pamīlēts), tad jau drīz vien var sākties nemīlestība. Jo pats briesmīgākais sātans esot bijušais eņģelis.
Ja gribam būt objektīvi, tad gadās arī itin labi ministri. Kaut ne visiem pa prātam, bet cilvēki īstajā vietā. Un labi ministri ir arī šajā valdībā. Par tādu vispirms tiek uzskatīts iekšlietu ministrs Godmanis – cilvēks ar milzu politiskā darba pieredzi. Šādu apgalvojumu varam atļauties, ja Godmaņa darba stilu salīdzinām ar daudzajiem viņa priekšgājējiem.
Pašvaldību vadītāji mēdz pukoties par ministru Štokenbergu, kurš dažkārt voluntāri uzspiež savu viedokli nepaklausīgajiem un neizlēmīgajiem, galvenokārt saistībā ar novadu veidošanu. Es arī domāju, ka reforma tiek veikta ne visai pārdomāti, bet saprotu arī to, ka dažu pašvaldību runasvīri gatavi spriedelēt vēl simts gadu, nenolemjot neko. Un arī šoreiz patiesība atklājas salīdzinājumā – kamēr visi iepriekšējie ministri tikai izstrādāja neskaitāmas koncepcijas, tikmēr ministrs Štokenbergs dara reālu darbu, un lielais vezums beidzot ir izkustināts. Ja kaut ko vajadzētu nožēlot, tad tikai to, ka Štokenbergs nav paturēts ekonomikas ministra amatā, kur viņš paguva sevi parādīt no vislabākās puses.
Ar milzu enerģiju un caursišanas spēju ir apveltīta kultūras ministre Demakova. Lai paliek strīdi par plānotajām kultūras jaunceltnēm, manuprāt, nozīmīgi jau tas vien, ka beidzot Nacionālās bibliotēkas projekts izkustināts no sastinguma. Mainījās ministri, mainījās premjeri, un nozīmīgais Gaismas pils projekts palika pļurkstēšanas līmenī. Mums vajadzētu cienīt cilvēkus, kuri spēj kaut ko izdarīt, pārvarot nelabvēļu pretdarbību, un tad jau var piedot arī dažkārt netaktisku izrunāšanos vai nevajadzīgu lecīgumu.
Kad tautas partija veidoja iepriekšējo valdību, cerēju premjera amatā ieraudzīt Gundaru Bērziņu. Diemžēl varasvīri lēma citādi, mēs uz laiku ieguvām enerģisku veselības ministru. Aizvien vairāk pārliecinos, ka toreiz politiķi pieļāva kļūdu.
