Iesaku ikvienam smiltenietim un pilsētas viesim, ja vien tur jau nav būts, aiziet paskatīties, cik skaists pēc būvdarbiem pat rudens pelēkajā miglā – gan dienā, gan krēslā, laternu izgaismots, – izskatās viens Vecā parka stūrītis Smiltenē (Tepera slūžu un šūpojošā tiltiņa rajonā).
Jau tad, kad Smiltenes novada pašvaldība vēl tikai nolēma piešķirt plānotajiem būvdarbiem finansējumu no sava budžeta, vērtēju šo deputātu lēmumu pozitīvi, jo Vecajā parkā būtiski uzlabojumi, izņemot dzelzsbetona tilta remontu, nav veikti vismaz pēdējo 40 gadu laikā.
Pēc būvdarbu pabeigšanas var redzēt šā lēmuma lietderību. Skaisti, pat ļoti! Tā vērtēju celiņu jauno asfaltu, līkumoto Tēlniecības taku Abula upes krastā, jaunās laternas un soliņus un Japāņu dārza “ornamentus” pie dīķa netālu no Parka viesnīcas “Brūzis”. Mans viedoklis gan zināmā mērā ir subjektīvs, jo dzīvoju tieši blakus šim Vecā parka rajonam, – no mājas to šķir tikai Dakteru iela, un tagad teju rokas stiepiena attālumā ir lieliska zaļā infrastruktūra.
Tomēr, redzot intensīvo gājēju un automašīnu plūsmu Tepera virzienā, kopš ezerā ir strūklaka, bet pie ezera – gājēju promenāde, ir secināms – šās puses sakoptā pilsētvide patīk arī citiem smilteniešiem. Gan jau arī nākampavasar, kad Vecajā parkā kokiem saplauks lapas, uzziedēs zilās, tad baltās un dzeltenās vizbulītes un zeltstarītes, atjaunotie gājēju celiņi un jaunie parka vides objekti piesaistīs jaunus atpūtnieku pūļus.
Sakopta vide ir katras pilsētas pašcieņas jautājums. Bagātāka pašvaldība var atļauties vairāk, ne tik turīga – mazāk, taču iespēju robežās kādu relaksācijas vietu vajadzētu visiem. Piemēram, Strenčos tāda ir Gaujmala pie estrādes, kur veidojas koka skulptūru parks. Valkā, manuprāt, potenciāls izaugsmei atrašanās vietas dēļ ir Putraskalnam, no kura paveras skats uz Igauniju, un Pedeles dabas takai, ja vien to pilnveidotu.