Reiz sensenos laikos kādā nelielā pilsētiņā no tālienes ienāca vecs vīrs.
Reiz sensenos laikos kādā nelielā pilsētiņā no tālienes ienāca vecs vīrs. Viņš noīrēja pavisam mazu dzīvoklīti pilsētas nomalē. Vienā istabiņā vecais kungs iekārtoja aptieku, otra kalpoja kā dzīvojamā istaba. Jā – vecais kungs izrādījās aptiekārs. Kāpēc un no kurienes viņš ieradās – to neviens nezināja. Tikko pabeidzis iekārtot aptieku, viņš devās ārpus pilsētas, staigāja pa mežiem un pļavām, vākdams dažnedažādas lapiņas, saknītes un sēkliņas. Drīz vien pilsētā paklīda valodas, ka vecais vīrs esot liels savādnieks. Viņš, lasīdams savas zālītes, smaidīdams kaut ko murminot un dziedot pie sevis kaut kādas dziesmiņas.
Pagāja krietns laiks, kamēr kāds no pilsētiņas iedzīvotājiem, tikai lielas vajadzības spiests, iegriezās aptiekā un iegādājās zāles. Bet tad nāca otrais, trešais un beidzot parādījās arī pirmās atsauksmes. Zāles bija līdzējušas. Nu jau cilvēki pavisam droši nāca uz mazo aptieciņu pie mūždien smaidīgā vecā vīra un iegādājās zāles dažādām kaitēm. Tā slava par aptiekāra gatavotajām tinktūrām, mikstūrām un ziedītēm izplatījās pa visu pilsētu un vēl tālu aiz tās. Ļaudis nāca arvien vairāk un vairāk, tā ka vecais vīrs vairs nespēja salasīt tik daudz zālīšu. Nebija vairs tā spēka. Tad viņš izlīmēja visās pilsētas malās lapiņas ar apmēram šādu tekstu – iepērku tādus un tādus augus. Ne tās apkārtnes pilsētnieki, ne zemnieki nebija īpaši turīgi, tādēļ ar prieku uzņēma šo ziņu – vismaz kāda kapeika klāt. Bet tad pilsētiņu apšalca vēsts, ka tik vienkārši nemaz neesot. Vecais vīrs nav ņēmis zālītes no visiem pārdotgribētājiem. Viņš paskatījās vispirms uz lasītāju, tad uz atnesto preci un bieži vien raidīja prom.
Reiz kāda veca, kašķīga sieva sūdzējusies tirgus laukumā savām kaimiņienēm, ka viņa atnesusi tādas pašas asinszālītes kā viņsētas preilene, stāvējušas rindā pie vecā abas viena aiz otras, bet no tās preilenes šis esot paņēmis, tak redz no viņas – ne. Un runājis kā tāds dumjš.
To klausoties, sarunā iejaucās vēl viena sieva – es ar tur biju klāt. Jā, jā, viņš teica, ka tais tavās zālītēs esot dusmas, kašķis, ļauna mēle un prieka nekāda, ne kripatiņas. Tādas viņš nevarot ņemt. Ar tādām tikai postu cilvēkam varot nodarīt.
Vecā kašķu vācele gan centās locīties un spuroties pretī, ka tā nu jau neesot bijis gan, bet apkārtējie viņā īpaši neklausījās.
Aptiekāram zālītes nesa arī kāda pavisam jauna zemniece. Meitene bija iemīlējusies, un savas zālītes viņa vāca dziedādama un sapņodama par mīļoto. No katra ziediņa, no katras lapiņas viņai pretī lūkojās mīļotā seja. Aptiekārs, paņēmis viņas nesumu, galvu vien nogrozīja un vēl smaidīdams piebilda – šīs te būs labas vecām, apdzisušām sirdīm. Paldies, meit.
Bet liktenim labpatikās, ka meitenes gaisīgā laime nebija ilga. Jauneklis sāka mest acis uz citu pusi, un jaunā daiļā zemniece palika ar salauztu sirdi. Viņa devās uz tālajām pļavām lasīt pēc aptiekāra lūguma tikai tur augošās zaķpēdiņas. Tikai šoreiz viņa nedziedāja, sirdī nebija prieka, tikai sāpes. Meitene plūca sīkās puķītes, un sāļas asaras bira uz to ziediņiem, un sirds sitās tik smagi un grūti.
Aptiekāram tieši todien bija jādodas uz attālo kaimiņpilsētu darīšanās, viņš steidzās, savā vietā atstādams palīgu, vēl pavisam jaunu puisi. Vecais kungs stingri jo stingri piekodināja puisim, lai viņa prombūtnes laikā neiepērk nevienu zālīti, bet vajadzības gadījumā tikai izsniedz gatavās zāles. Un tieši tobrīd pa aptiekas durvīm iekšā nāca jaunā zemniece ar salasītajām zaķpēdiņām. Aptiekārs paskatījās uz viņu un, jau steigdamies prom, noteica – šodien gan es neņemšu tavas puķītes. Nav laika skaidrot, jāiet. Atnāc nākošnedēļ, tad arī parunāsim.
Jaunā meitene apmulsusi palika stāvot, tik skumja un nelaimīga. Tieši tagad tik ļoti vajadzēja naudu. Zemniece bija tik skaista, ka aptiekāra palīgs, skatīdamies uz viņu, nolēma vienu pašu reizīti pārkāpt vecā vīra norādījumus. Tikai šo vienu reizīti! Viņš paņēma zālītes, samaksāja un, lai aptiekārs, mājās pārbraucis, neko nenojaustu, pats tūlīt ķērās pie zāļu gatavošanas. Kad tās bija gatavas, puisis nolika pudelītes sāņus – tās noteikti jāpārdod pirmās.
Nelaimīgā kārtā sagadījās, ka pēkšņi saslima pilsētas galvenā domnieka sieva. Viņai negaidīti kļuva slikti ar sirdi, un atnākušais ārsts lika steigšus skriet uz aptieku pēc vecā vīra gatavotajām sirdszālēm. Tikai tās varot līdzēt. Taču aptiekāra jaunais palīgs, bīdamies vecā vīra dusmu, iedeva savas gatavotās zāles, lai tik ātrāk prom no acīm.
Un notika tas, ko neviens negaidīja. Sieviete iedzēra zāles, apgūlās un vairs nepamodās. Viņas sirds neizturēja, salūza. Pilsētas domnieks trakās dusmās sūtīja pēc aptiekāra, lai ņemot šo ciet un metot cietumā. Jaunais puisis, nojauzdams ko nelāgu, ātri jo ātri iejauca savas gatavotās zāles citām pa vidu un ņēma kājas pār pleciem. Drošs paliek drošs.
Tostarp atgriezās vecais aptiekārs, tikai līdz aptiekai viņš pat netika. Vecīti saņēma ciet jau pie pilsētas vārtiem. Vēl pēc pāris dienām notika tiesa. Zāle pilna līdz pašām durvīm. Izsauc lieciniekus. Tie nadzīgākie runātāji izrādījās nelabvēļi. Tie, kuru lasītos augus aptiekārs bija atteicies pieņemt, kuriem pateicis kādu skarbāku vārdu. Ko tik visu tur nedabūja dzirdēt… Vecais aptiekārs droši vien nodarbojas ar burvestībām un varbūt pat ar melno maģiju! Ko ta” viņš tur murminot, zālītes lasīdams? Un kas tās par dziesmām, ko viņš tur dungo zem deguna? Tad cēlās augšā un runāja tie, kuriem aptiekārs ar savām zālēm bija palīdzējis, bet viņus ātri vien apklusināja – sak, tāpēc jau arī palīdzēja, ka pats nelabais tur iejaukts, bez burvestībām tak tā nevarot būt, ka visiem palīdz.
Zālē sēdēja arī jaunā, skaistā zemniece. Viņā skatījās, klausījās un raudāja. Meitene juta, ka arī viņa ir līdzvainīga, tikai līdz galam neizprata, kāpēc – kur ir tas noslēpums? Taču celties augšā un runāt viņai pietrūka drosmes. Un ko gan viņa būtu teikusi?
Tiesas spriedums bija bargs un negrozāms. Aptiekārs sodāms ar nāvi, pēc trim dienām pakarot pilsētas galvenajā laukumā. Droši vien viss tā arī būtu noticis, ja vien dienu pirms nāvessoda izpildīšanas pilsētā nebūtu ieradies ziņnesis no paša karaļa pils ar vēsti, ka saslimusi valdnieka vienīgā mīļā meitiņa un esot vajadzīgas aptiekāra gatavotās zāles.
Sākumā pilsētas domnieks pat dzirdēt neko negribēja, bet, ziņneša pierunāts, tomēr palaida veco aptiekāru uz pili, stingri piekodinot nenolaist no viņa acu. Lai dienu un nakti viņam seko konvojs, lai galma ārsti uzmana viņu un, rodoties kaut vismazākajām šaubām, lai nododot veco bendes rokās.
Tā, konvoja pavadīts, aptiekārs devās uz savu aptieku, lai paņemtu līdzi visu nepieciešamo. Iegājis iekšā, viņš paskatījās uz gatavo zāļu plauktu un, paņēmis pāris pudelītes, izmeta tās atkritumu spainī. Tad nesteidzīgi salika somā vajadzīgās lietas un tāpat, ar visu konvoju, devās prom. Ārā uz ielas viņu gaidīja jaunā, skaistā zemniece, viņa gribēja zināt, kāpēc tā noticis, kas ir vainīgs. Viņa piegāja klāt vienam no sargiem un jautāja, vai varētu mazliet parunāt ar veco vīru – nē, tas esot stingri aizliegts – sargs neiecietīgi attrauca un pavēlēja viņai paiet nostāk. Aptiekārs pasmaidījis tīši skaļā balsī pavaicāja – vai tad es nedrīkstu jaunajai dāmai pateikt tikai to, ka prieks un gaišas domas ir tas noslēpums?
– Nē, arī to ne.
Bet zemniecei ar to pietika. Viņa palūkojās ar siltu un pateicības pilnu skatienu uz veco vīru. Viņa bija sapratusi.
Viss beidzās labi, karaļa meitiņa kļuva vesela, aptiekāru attaisnoja, bet doties atpakaļ uz mazo pilsētiņu viņš vairs negribēja. Viņš bija pārāk vecs, lai mērotu atpakaļ tālo ceļu – vai tad man, tādam vecam vientuļam vilkam, nav vienalga, kur gals pienāk? Tā arī notika. Drīz vien pēc visiem šiem notikumiem vecais vīrs aizgāja mūžībā.
Mazā pilsētiņa palika bez aptiekāra un viņa gatavotajām zālēm. Bet ilgi tā vis nepalika. Drīz vien tirgū bieži varēja redzēt jauno, daiļo zemnieci tirgojam visvisādas zālītes un saknītes. Un, kā ļaudis stāsta, tās esot dikti labi līdzējušas. Un vēl ļaudis mēļo, ka arī viņa, gluži kā vecais aptiekārs, zālītes lasīdama, esot smaidīdama kaut ko murminājusi un dziedājusi.
