Reiz kādā zemē, kur daudzviet pletās milzīgas klajas stepes, klejoja brīvs savvaļas zirgu bars.
Reiz kādā zemē, kur daudzviet pletās milzīgas klajas stepes, klejoja brīvs savvaļas zirgu bars. Nāca pavasaris, un kādai skaistai baltai ķēvei piedzima tāds pats, gandrīz sniegbalts kumeliņš. Mazais — kā jau pie zirgiem pieņemts — uzreiz uzslējās uz savām garajām, tievajām kājelēm un jau nākamajā dienā kopā ar māti rikšoja pa stepi. Bija kaut kas saldi reibinošs tādā auļošanā, kaut kas līdzīgs lidojumam — just, kā vējā plīvo krēpes un kājas gandrīz neskar zemi.
Pēc neilga laiciņa māte ievēroja, ka mazais ar katru dienu kļūst arvien domīgāks, skumjāks, arvien biežāk skatās debesīs.
— Ko tu tur meklē, dēliņ?
— Skatos putnus.
— Kam tev tie?
— Cik labi būt putnam, viņi var lidot!
— Bet, dēls, vai tad tu nevari izskrieties pēc sirds patikas? Tas ir tik līdzīgi. Tas pats vējš, kas metas tev pretī, tas pats sagādā prieku arī putniem.
— Nē, tas nav tas pats, — zirdziņš iespītējās.
Kopš tās dienas mazais sadrūma vēl vairāk. Auļošana viņam vairs nesagādāja nekādu prieku. Kumeliņš tikai stāvēja, pacēlis galvu pret debesīm, un sapņoja par spārniem. Beidzot māte to vairs nevarēja izturēt — dēls pavisam sakrities, ne vairs ēd, ne dzer, ne runā.
Ķēve zināja stāstu par nāriņu, kura ļoti gribējusi, lai viņai būtu kājas kā cilvēkiem. Kājas ūdensmeita gan dabūja, bet pazaudēja savu skaisto balsi — tāds bija upuris par sapņa piepildīšanu. Domādama, ka spēs dēlu kaut cik atvēsināt, māte izstāstīja kumelēnam šo skumjo stāstu. Sākumā likās, dēliņš tiešām ir mazliet atsalis, bet, kad pēc pāris dienām viņš pienāca pie mātes un teica, ka visu laiku domājot, ko būtu ar mieru upurēt par spārniem, mātei padoma aptrūkās.
Mazais nerimās, kamēr nebija apskrējis visus zirgus barā un apklaušinājis, kā varētu īstenot savu sapni. Neviens gan nekā nezināja pateikt, līdz beidzot kāds pavisam nosirmojis zirgs izstāstīja, ka stepes viņā malā esot pilsēta un tajā dzīvojot vecs un nejauks burvis. Tas vecais esot nez ko parādā tās zemes ķēniņam un tāpēc kalpojot viņam. Ja kāds spēj īstenot sapni, tad tas varot būt tikai šis burvis. Bet viņš, vecais zirgs, gan neiesakot iet pie tā — nejaucenis par visu prasot pārāk augstu maksu.
— Bet ko tad es varu zaudēt? — mazais zirdziņš neatlaidās.
— Tu vari zaudēt pašu dārgāko, ko mēs, savvaļas zirgi, vērtējam augstāk par visu pasaulē — brīvību.
— Brīvību? Kas tad to man var atņemt, kā to var pazaudēt? — kumeliņš bija neizpratnē.
— To saprot tikai tad, kad pazaudē. Nu esmu tev pateicis visu, ko zināju. Domā pats, — vecais zirgs nopūtās un, jau laizdamies snaudā, vēl klusiņām nobubināja, — neej uz turieni, nekas nav brīvības vērts.
Mazais zirdziņš uz brīdi palika domīgs, bet tad līksmi iezviedzās, lepni atmeta galvu, ka krēpes vien noplīvoja, — kur tad ir teikts, ka burvis kā maksu pieprasīs tieši brīvību? Varbūt maksa būs pavisam cita, neliela un vienkārša.
Kumeliņu uztrauca tikai viena lieta — kā lai pasaka mātei. Viņa tik briesmīgi uztrauksies! Visu dienu viņš lodāja ap māti, būdams pret viņu ļoti uzmanīgs un laipns, droši vien pat pārlieku. Ķēve to manīja un saspringusi gaidīja. Viņa nojauta, kas dēlam padomā, un ļoti labi zināja, ka nespēs atrunāt, tāpēc sāka runāt pirmā:
— Redzu jau redzu, dēls. Neturi nu māti par muļķi. Ko lai tev saku, zinu, ka nespēšu atrunāt, tāpēc, lai cik smagi man būtu, es tev saku — ej un dari!
Zirdziņš saviļņots stāvēja mātei pretī un juta, cik grūti būs šķirties. Tad māte asaru aizžņaugtā balsī gandrīz dusmīga iesaucās:
— Ej, nepadari visu vēl smagāku. Ej! Es gaidīšu atpakaļ. Vienalga, ar vai bez spārniem tu esi un būsi mans dēls.
Tā vēl pavisam mazais, nepieredzējušais kumeliņš devās tālajā un bīstamajā ceļojumā uz stepes viņu malu. Auļodams viņš atcerējās pieaugušo zirgu stāstus, cik baisi doties vienam pašam stepē, tur klīstot veseli vilku bari. Bet, kā par brīnumu, mazais ceļotājs nesastapa nevienu pašu vilku. Pa naktīm gan reizēm varēja dzirdēt gaudošanu un, kā kumeliņam likās, arī zirgu zviegšanu. Bet mazais īpaši par to nedomāja, lielais sapnis dzina viņu uz priekšu vēja ātrumā.
Īstenībā tik vienkārši jau nebija vis, māte dēlam nopakaļ izsūtīja divus jau pieaugušus radiniekus, lai tie nemanīti seko kumeliņam un, ja nepieciešams, atvaira vilkus. Šos attālos, neskaidros cīņu trokšņus tad arī dzirdēja ceļotājs, brīnīdamies, kāpēc neredz nevienu pelēci.
Nemāku pateikt, cik liela bija stepe un cik ilgs ceļojums. Zinu tikai to, ka beigu beigās mazais baltais zirdziņš laimīgi sasniedza pilsētu, kur dzīvoja vecais riebīgais burvis. Pajautājis kādam garāmgājējam ceļu uz pili, jo burvis, kā jau ķēniņa labā roka, dzīvoja tur, kumeliņš devās turp.
Pils sargs, neko daudz neprasot, grasījās skaisto baltkrēpi vest uz ķēniņa zirgu stalli un tikai pēc garas skaidrošanas pavadīja viņu uz pils terasi, kur burvis vislabprātāk uzturējās. Tikko kumeliņš ieraudzīja veco pretīgo burvi, viņam kļuva nelabi. Viņš jau nemaz necerēja, ka pesteļotājs būs jauns un skaists, bet kaut ko tik derdzīgu nebija varējis iedomāties.
Lieta tā, ka burvis briesmīgi baidījās no nāves, zināja gan, ka tādus kā viņš nekāda saldā dzīve aizsaulē negaida. Tāpēc negantnieks visiem spēkiem un visiem līdzekļiem vilka savu mūžu šeit, uz zemes, pēc iespējas garāku. Nu viņa dzīve bija mērāma ne jau gadu simtos, bet vismaz pāris tūkstošos. Burvja gars gan nenovecoja, bet ķermenis pa šiem gadu tūkstošiem tā nolietojies, ka bail skatīties. Kāpēc viņš nespēja sev sagādāt jaunu ķermeni, neviens nezināja, iespējams, tur slēpās kāds noslēpums. Un tā — burvis izskatījās apmēram pēc dzīva pussapuvuša ģindeņa, kurš turklāt izplatīja visapkārt neciešamu smirdoņu, lai kā to centās apslāpēt ar dažnedažādām jaukām smaržām.
Kā tikai ķēniņš tādu briesmoni pacieš savā pilī?! Tur jau arī acīmredzot bija savs noslēpums. Mazais zirdziņš jau gatavojās mukt, bet apdomājās — sapni vajadzēja īstenot. Burvis uzmeta kumeliņam skatienu ar savu vienīgo aci — otras viņam vairs nebija — un tikpat pretīgā balsī kā pats nočerkstējās:
— Nevajag neko teikt, varu lasīt tavas domas kā grāmatu, zaļknābi. Ak tad lidot sagribējies, vai?
Un burvis sāka tik aizraujoši un apbrīnojami stāstīt, kā tas ir — lidot. Viņš zīmēja tik krāšņas iztēles ainas, ka mazais aizmirsa gan par burvja pretīgo izskatu, gan balsi, un kā apmāts tikai klausījās un klausījās, un sapnis par lidošanu augtin auga vēl lielāks.
— Vai tu vēlies sajust vējus, ko lidodams šķel ar savām krūtīm? Vai gribi redzēt zemes plašumus? Vai gribi slīdēt caur mākoņiem? — burvis vilināja un vilināja.
— Jā! Jā! Es to gribu! — zirdziņš iesaucās, degdams nepacietībā.
Jā, bet esot tikai viena maza aizķeršanās, par sapni tomēr kāds mazumiņš jāsamaksā. Kumeliņš, to dzirdot, itin kā pamodās no miega un sadrūma, bet burvis viņu mierināja:
— Vai tad var būt kaut kas tik dārgs, ka to nevarētu atdot par spēju lidot?
— Un ko jūs gribat? — kumeliņš, vēl joprojām satrūcies, jautāja.
— Tik vien kā brīvību, tik vien. Tu varēsi veselu dienu izbaudīt lidojumu un brīvību reizē. Lūdzu, lido, kur vien gribi, izjūti visu, ko spārni tev sniedz. Bet — pēc šīs vienas dienas lidosi tikai tur un tikai tad, kad pavēlēs ķēniņš. Tu kļūsi par viņa augstības ziņnesi.
Zirdziņš mirkli padomāja un izlēma, ka tas taču nevar būt nemaz tik slikti, jebkurā gadījumā viņš dabūs izlidoties, tāpēc teica burvim:
— Jā, es piekrītu. — Tad, atcerējies stāstu par nāriņu, kumeliņš nodrebinājās un jautāja:
— Tas laikam gan būs ļoti sāpīgi — tā spārnu pielikšana?
Burvis tikai atsmēja savus pretīgos smieklus:
— Nē, nē! Par tādu maksu kā brīvība es apsolu, ka tu nejutīsi gandrīz neko. Tā ka vari nebaidīties. Aizver acis un klusiņām pie sevis skaiti līdz desmit, lēnītēm un nesteidzīgi. Kad būsi beidzis, vari atvērt acis.
Kumeliņš tā arī izdarīja. Kad viņš atvēra acis, tad juta kaut ko sev aizmugurē, pagaidām pat nevarēja saprast, ko īsti.
— Pamēģini, tu vari tos brīvi kustināt! — burvis drošināja. Sapņotājs pamēģināja — jā, izdevās! Spārni viņam pakļāvās, nu viņš tiešām var lidot.
— Atceries, rīt no rīta tev jāatgriežas un jākļūst par ziņnesi! — burvis vēl noteica. Kumeliņš gan vairs nemaz nedzirdēja pēdējos vārdus. Viņš bija aizmirsis visu pasaulē. Sākumā jaunais lidonis izmēģināja, kā tas ir — pacelties vai nolaisties, kā ir planēt un just vēja pretestību. Zirdziņš pat iedomāties nevarēja, kādu sajūsmu var izraisīt šī vēja šķelšana, tā varenie triecieni pretī. Tā viņš lidinājās cauru dienu, skatījās ainavas, kas slīdēja kaut kur tālu tālu apakšā, un planēja cauri mākoņiem. Un tad piepeši atcerējās — viņš taču var aizlidot pie savējiem! Un kumeliņš, velti nezaudējot laiku, devās stepes virzienā.
Mazais lidoja visu nakti. Austrumos jau varēja manīt saullēktu, kad pēkšņi viņš juta, ka vairs nespēj tālāk palidot, it kā spārnus saistītu neredzamas važas. Kāds ar varu pagrieza lidotāju atpakaļ, un spārni, kas vairs nepakļāvās gribai, veda uz pilsētu. Tikai tad kumeliņš atcerējās burvja vārdus un, vairs nepretojoties, lidoja uz pili, kur, tronī sēdēdams, viņu jau gaidīja ķēniņš.
— Pietiks, pietiks bezjēdzīgi plivināties. Sāc nu pildīt savus pienākumus. Lido aiz tā meža pie apvāršņa. Tur ieraudzīsi pussagāzušos ogļdeģa būdeli. Pasaki tam iznirelim — ja pēc trīs dienām neatdos parādu, padzīšu ar visu slimo sievu un pieciem noskrandušajiem vardulēniem. Tieši tā arī pasaki.
Pirmais uzdevums gan nav nekāds patīkamais, lidodams domāja kumeliņš, bet nākamie droši vien būs labāki. Pārlidojis mežam pāri, viņš tiešām ieraudzīja nabadzīgo būdiņu un no sirds jutās satriekts par briesmīgo postu, kas dūrās acīs. Patlaban ogļdeģis un visi pieci bērni, nosmērējušies melni kā skursteņslauķi, krāva ogles lielos ratos. Ieraudzījuši lidojošu zirgu, bērni, priecīgi klaigādami, metās viņam pretī. Redzot to visu, zirdziņš nespēja pateikt savu sakāmo tādiem vārdiem, kā ķēniņš licis. Viņš, stostīdamies un pats kaunēdamies no sava pienākuma, mēģināja cik iespējams saudzīgāk atkārtot pavēli.
Atpakaļ ķēniņa ziņnesis lidoja ar pavisam smagu sirdi. Ne skaistā ainava, ne saulriets, pat ne līksmais pretvējš — nekas neiepriecināja viņu. Nākamā rītā ķēniņš atkal lika ierasties troņa zālē, turpat blakus viņa augstībai sēdēja arī atbaidošais burvis.
— Šodien tev nāksies lidot mana padomnieka burvja uzdevumā, — bilda ķēniņš. Pretīgais ģindenis čerkstošajā balsī kā zāģēt nozāģēja:
— Man nesen nomira kārtējā sieva, tāpēc tu dosies uz kaimiņvalsti manā vārdā bildināt tās zemes princesi. Ja viņa atļausies nepiekrist, tad mēs pieteiksim karu.
Kumeliņš lidoja atkal un, traukdamies augstāk par mākoņiem, domās vēlējās, kaut šī princese būtu atbaidoša un neglīta, ar kupri mugurā un vismaz desmit kārpām uz līka deguna. Drebošu sirdi viņš devās kaimiņvalsts ķēniņa pilī un ar šausmām ieraudzīja blakus tēvam meitu — princesi — tik daiļu un ziedošu, ka nabaga ziņnesis labāk vēlējās būt miris, nekā atkārtot viņai riebīgā burvja bildinājumu. Atkal kaunēdamies un sarkdams, viņš meklēja mīļākus vārdus, bet tie jau neko nespēja mainīt. Aizlidodams zirdziņš atstāja nabaga princesi gauži raudam un viņas tēvu speram vai zemes gaisā no dusmām.
Tā katru dienu kumeliņam kaut kur bija jālido, un ne reizi negadījās kāda patīkamāka vēsts. Katru reizi — no dienas dienā — tikai sliktas un ļaunu vēstošas ziņas un pavēles. Lidošana vairs nesagādāja nekādu prieku, un kumeliņš jau sāka gudrot, kā tikt vaļā no burvim dotā vārda, bet prātā neiešāvās nekas vērā ņemams. Zirdziņš pats sev sāka riebties. Vai tad viņa žilbinošie spārni tādēļ vien bija vajadzīgi, lai ļaudīm nelaimes un sāpes vairotu? To tāpat ir gana.
Pa to starpu arī tālo stepi sasniedza ziņa, ka ķēniņam par ziņnesi kalpojot spārnots sniegbalts kumeļš. Māte galvu vien nogrozīja, kādēļ tad dēls nevarot arī viņu apciemot. Bet vecais zirgs, kurš mazajam tika izstāstījis par burvi, teica, sak, tur noteikti esot kāds āķis, kāds šķērslis, kas neļaujot atlidot. Cerību lai tik nezaudējot, gan jau redzēšot atkal savu dēlu.
Kādu dienu ziņnesi atkal pasauca burvis un noskaities noskaldīja kārtējo pavēli. Kaimiņpilsētas aptiekārs atsūtījis neīsto zālīti viņa brīnumdzirai, tāpēc lai pasakot tās pilsētas bendem, ka šis cilvēks nekavējoties jāsoda ar nāvi.
Nu nē, kumeliņam vienreiz bija gana, viņš vairs nespēja. No visa spēka savicinājis savus milzīgos, stipros spārnus, baltkrēpis metās virsū vecajam riebeklim. Burvis negaidīja tik pēkšņu uzbrukumu, un viņa nevarīgais, pussatrūdējušais ķermenis uzreiz sadalījās no tāda trieciena. Veča galva, ripodama kaut kur sāņus, vēl izdvesa pēdējo lāstu:
— Mūžam tu netiksi no spārniem vaļā, bet arī lidot vairs nespēsi.
Zirdziņš nobrīnījās, ka tik viegli ticis galā. Kā viņam agrāk neienāca prātā! Tikai spārni kļuva tādi kā sapluinīti. Lidonis jau gribēja pacelties gaisā, lai dotos uz savu dzimto stepi, bet nespēja. Burvja lāsts bija iedarbojies, un viņš, tāpat kā apmēram pirms pusgada, ceļoja kājām, tikai šoreiz — mājup. Pa ceļam kumeliņam ne vienreiz vien uzbruka vilki, un viņš aizstāvējās, zvetēdams tos ar saviem spārniem. No šīm cīņām baltie un gleznie spārni kļuva arvien nožēlojamāki un skrandaināki.
Sapņotājs nonāca mājās, pie sava dzimtā bara, bet ļaudis kopš tā laika dzirdēja runājam, ka šad un tad stepē redzēts auļojam sniegbalts spārnots zirgs, tikai lidojam gan viņu neviens vairs netika redzējis.
