Rīt – 16. marts. Jau labu laiku iepriekš, šo dienu gaidot, mūsu valdība ir noraizējusies, – ja nu izceļas konflikti, kas kaitēs Latvijas tēlam? Tiesa atcēlusi Rīgas domes aizliegumu rīkot šajā datumā galvaspilsētā pieteiktos pasākumus, tāpēc iespējams ir daudz kas. 16. marts neoficiāli ir latviešu leģionāru piemiņas diena. Taču šajā datumā aktivizējas arī antifašisti, uzskatot, ka Latvijā atdzimst nacisms. Otrā pasaules kara laikā nacistiskās Vācijas okupācijas režīms mobilizēja latviešus, iesaistot viņus savos militārajos formējumos. 1943. gada 23. janvārī fīrers Ādolfs Hitlers pavēlēja izveidot Latviešu SS brīvprātīgo leģionu. Vai leģionāri karoja, jo nebija izvēles, vai arī cīnījās par neatkarīgu Latviju? Lai būtu, kā būdams, lielā Austruma kaimiņa pārmetumi, ka Latvijā leģionāru atceres dēļ atdzimst fašisms, ir divkosība. Mans viens vectēvs bija leģionārs. Kara beigās līdz ar citiem bēgļiem viņš pameta Latviju un mira Lielbritānijā. Otru vectēvu kā Latvijas brīvības cīņu dalībnieku, turīgu zemnieku un pagasta vecāko 1949. gada 25. martā izsūtīja uz Sibīriju. Viņa iekopto saimniecību piesavinājās kolhozs. Kad mums, skolēniem, padomju laikā obligāti bija jāpiedalās mītiņos Smiltenes Meža kapos, lai atcerētos Lielajā Tēvijas karā kritušos, padomju vara man un arī citiem lika godināt savu uzvaru cīņā pret fašismu. Taču abi režīmi – gan fašisms, gan komunistiskais terors – sagrāva Latviju. Padomju vara nevis atbrīvoja manus vecvecākus, bet gan izpostīja viņu dzīvi. Ko atcerēties 16. martā? Mūsu tautai smagu vēsturi, kurai nekad nevajadzētu atkārtoties.
