Savulaik Māris Gulbis, būdams valdības vadītājs, ar lielu aizrautību veidoja valsts pārvaldes aparātu, proti, profesionālu ierēdņu korpusu. Tā kā mūsu ierēdņi labi ieredzēti arī Briselē, tad laikam gan profesionalitātes trūkumu nevienam pārmest nevaram. Bet nesenajā intervijā pats Māris Gailis ar rezultātu īsti apmierināts nebija, jo ierēdniecība kļuvusi tik patstāvīga un reizēm arī augstprātīga, ka nereti darbojas pati savu reglamentu ietvaros. Autonomā sistēma izveidota tā, lai konfliktu gadījumos nevienam no augstākās činavnieku kastas ne par ko nebūtu jāatbild, sliktākajā gadījumā vainu noveļot uz ierindas ierēdnīšiem.
Par šo tēmu man nācās domāt saistībā ar nesen pieredzēto. Vispirms mani izbrīnīja fakts, ka 30. septembrī saņēmu divas vienādas lielās aploksnes no apdrošināšanas sabiedrības BALTA. Parasti septembra beigās ik gadu slēdzu apdrošināšanas līgumus, to daru jau gadus 40 – kopš esmu iegādājies vasaras māju Vijciemā. Jau kopš pašiem sākumiem ēkas kļuvušas par kārdinājumu zagļiem, un nelaimes taču var gadīties arī cita rakstura. Tiesa, visi apzadzēji zināmi, svētību neviens nav iemantojis: viens otrs kļuvis pavisam gaudens, bet paši nekaunīgākie pirms laika apgūlušies Vijciema kapsētā. Bet dzīvē iekārtots tā, ka agrāko gramšķu vietā nāk jauna paaudze, kam tikpat greizi uzskati par svētumu, tāpēc ēkas un inventāru turpinu apdrošināt, kaut man kā pensionāram tas nebūt nav viegli.
Šoreiz mani pārsteidza vispirms tas, ka dokumentus man sūtīja divos eksemplāros, katru savā aploksnē. Aprēķinu lapas sastādītas un rēķins izrakstīts jau 2. septembrī, bet nauda jānomaksā līdz 2. oktobrim. Manā rīcībā vairs bija tikai viena diena, tāpēc 1. oktobrī agri no rīta devos uz pastu un veicu polises apmaksu. Bet tad 5. oktobrī saņēmu vēl tādu pat aploksni ar tiem pašiem dokumentiem un ar atgādinājumu, ka jāsamaksā līdz 2. oktobrim.
Vēl dīvaināk man liekas tas, ka bez apdrukātajām trim A4 loksnēm visiem trim eksemplāriem pievienota vēl ceturtā, uz kuras tikai mana adrese un svītru kods. Labas kvalitātes printera papīrs, es tagad šo papīru izmantoju šī raksta nodrukāšanai ar rakstāmmašīnu. Ironiski tikai tas, ka rēķina zemsvītras tekstā tieku aicināts saudzēt dabu un pāriet uz informācijas saņemšanu elektroniski. Tas laikam nevienam nešķiet interesanti, ka veselības dēļ nekādus internetus izmantot nevaru. Un es laikam gan Latvijā tāds neesmu vienīgais.
Šajā gadījumā redzams, ka ierēdniecības iedibinātās tradīcijas visai punktuāli pārņem arī komercsabiedrības, valsts uzņēmumi un pat sabiedriskās organizācijas. Jo lielāka centralizācija, jo varenāka birokratizācija.
Par to lieku reizi pārliecinājos, kad 30. septembrī vējš pagalmā nolauza elektrības stabu, kam jau apritējis sestais gadu desmits. Par laimi, kailvadus bijām nomainījuši pret izolētu kabeli – lai nebūtu jānozāģē puse augļu dārza. Stabs sašķiebās par 45 grādiem un draudēja uzkrist saimniecības ēkai uz jumta. Sazvanījām operatorus un – gods kam gods – no Smiltenes jau pēc pusstundas ieradās divi kungi, laipni parunājāmies. Saņēmu solījumu, ka viņi informēs citus kungus Valmierā, un tad valmierieši dos atļauju remontbrigādei izbraukt uz avārijas vietu. Bet kas gan Valmieras kungiem kaut kāds tur Utuvanagu pagasts kaut kādā tur Kovārņu novadā! Neatbrauca… Sekoja sestdiena un svētdiena, kad sabrauca citi ģimenes locekļi, lai vasaras ražu izvadātu pa pilsētām, bet virs šķūņa durvīm kā Damokla zobens kabelī karājas vēju šūpotais stabs. Pavisam nedroši kļuva 5. oktobrī, kad vējš kļuva neganti spēcīgs – bet man atlika tikai bezspēcīgi noraudzīties, kā vētras brāzmās stabs šūpojas augšup – lejup. Esmu no sirds pateicīgs meistaram Ritvaram, kurš pirms vairākiem gadiem nostiprināja kabeli tik pamatīgi. Katru dienu zvanījām operatoriem uz Briseli, pardon, laikam tomēr uz Rīgu, katru reizi cits operators pierakstīja mūsu žēlabas, bet nekas nenotika. Beidzot 6. oktobrī no rīta laimējās vēlreiz sazvanīt operatoru, un šoreiz atļāvos brīdināt, ka saimniecības ēkas bojājuma gadījumā apdrošināšanas sabiedrība BALTA zaudējumus piedzīs no Sadales tīkliem. Un notika gandrīz vai brīnums – pēcpusdienā pierima vēja brāzmas un ieradās brigāde ar jaunu stabu. Darbs paveikts kvalitatīvi un ļoti kulturāli. Paldies vīriem par to!
Tomēr rūgtuma sajūta palikusi. Vai patiešām jau visa Latvija, kā teiktu Latgalē, sazabirokratizējusies tiktāl, ka vajadzības gadījumā vairs ne galus sadzīt. Centralizētais operatoru dienests ir tik bezpersonisks, kur mazāk nopietnos gadījumos nemaz netīk zvanīt. Un nav jau tā, ka uzspaidi numuru un tev atbildēs operators, vajadzīgs vai nevajadzīgs, bet vispirms klausulē savu penteri norunās automātiskais atbildētājs, pēc tam pāris minūtes skanēs pļerkstīga mūzika, tad vēlreiz runās automāts, un tikai pēc tam ierunāsies dzīvs cilvēks.
