Pēc ilgstošā sausuma uzlijis ražens lietus, un tagad jūtos gandrīz apjucis, jo pēkšņi atkritusi vajadzība laistīt dārzu. Tāpēc izmantošu izdevību, lai uzrakstītu savas pārdomas par dažām aktualitātēm. Sabiedrību kopumā turpina saviļņot perspektīva, ka jau pēc pusgada latu vietā mācīsimies pazīt eiro. Patiešām neapskaužu veikala kasieres, kurām janvāra sākumā nāksies vienlaicīgi darboties gan ar latiem, gan svešādajiem eiro, jo šī nebūs parasta naudas reforma. Līdzīgi gan notika, kad rubļus aizstāja lati, bet toreiz ar šo akciju cilvēkiem saistījās cerības. Tagad daudzus māc kaut kas līdzīgs neziņai, jo sabiedrībā cirkulē gan baumas, gan apzināta dezinformācija. Pilnīgi skaidrs ir viens: eiro būs. Ja daudzi cilvēki sevi manifestē par eiro pretiniekiem, tad jāsaprot, ka cilvēka dabā ir nedaudz bažīties par jebkurām pārmaiņām. Noteikti ir cilvēku grupa, kurai šādi izpaužas neuzticība valdībai un politiķiem, sak, valdība tik to vien gudro, kā darīt sliktu vienkāršajiem ļautiņiem. Cita liela noliedzēju grupa psiholoģiski ieregulēta tā, ka viņiem galvenā gudrības izrādīšana īstenojas kā visa noliegšana. Jo noliegšana neprasa pierādījumus un argumentus – tā nevar būt pareizi, jo nevar būt pareizi nekad. Sabiedrisko noskaņojumu lielā mērā uzkurina cīnītāju tipa ļaudis, kuri darbojas gan internetā, gan dibinot visvisādas organizācijas vai vācot parakstus, pieprasot referendumus. Ja neskaita dažus patiešām inteliģentus cilvēkus, vairums protestētāju ar augstu gara kultūru neizceļas. Tāpēc atļaušos apgalvot, ka daudzi aktīvi eiro valūtas noliedzēji savulaik tikpat azartiski izņirgāja lata ieviešanu. Vai esat aizmirsuši? Vai tad tie nebijāt jūs, kas ņirgājās, kā “zem zaļa ozola ganās govs, kurai mutē lasis un zem astes skuja”? Ekonomikas globalizācija ir mūsdienu realitāte, un šis sarežģītais mehānisms labāk darbojas apstākļos, ja ir nodrošināta kopīga asinsrite, proti, kopīga valūta. Ir lielās kompānijas, kur pamatražošanu nodrošina līdz 60 tūkstošiem sīko detaļu piegādātāju un pakalpojumu nodrošinātāju. Nevienā mazā valstī tas nav iespējams, vajadzīga starpvalstu sadarbošanās. Valūtu nomaiņa ir vienreizējs akts, tāpēc visas klapatas ir īslaicīgas. Jā, arī neliels izmaksu pieaugums. Sapratīsim, ka cenas ceļas katru gadu, jo starptautiskajā tirdzniecībā pieaug gan naftas, gan citu izejvielu cenas. Mūsu kaimiņi igauņi velti sūrojas, ka pēc eiro ieviešanas daudzas preces kļuvušas dārgākas. Bet vai pirms eiro ieviešanas cenas nemainījās? Latvijā jau tagad skaidrs, ka dārgāka kļūs elektroenerģija un līdz ar to arī daudzviet apkure un viss, kur ražošanā tiek patērēta elektrība. Bet atrodas cilvēku baidītāji, kuri apgalvo, ka gaidāmajā elektrības sadārdzinājumā esot vainojams eiro. Neparasta smadzeņu konsistence šiem dīvaiņiem. Nav mums citas iespējas kā sagaidīt eiro valūtu ar cieņu un bez panikas. Cilvēks tā iekārtots, ka jebkuru algas vai pensijas pielikumu uzskata par pašsaprotamu, bet pat nelielu līdzmaksājumu izbrēc par šausmīgu netaisnību. To jau mēs redzam pēc Latvijas līdzdalības ES – ikvienu miljonu, ko Latvija samaksāja Briselei, uztveram ar sāpju grimasi vaigā, ignorējot faktu, ka no Briseles esam saņēmuši miljardus. Sabiedrība visai maz pārspriež par norisēm Reformu partijā, kuru lielā steigā pēc iepriekšējā Saeimas sastāva atlaišanas dibināja no prezidenta amata izbalsotais Valdis Zatlers. Pārdomas raisa fakts, ka pirms diviem gadiem sabiedrība Zatleru uztvēra kā jaunu mesiju, kurš ar pašu labāko un godīgāko politiķu palīdzību padzīs nelietīgos oligarhus un iedibinās taisnīguma sistēmu. Un Reformu partija vēlēšanās triumfēja. Bet tā bija popularitāte, kas balstījās uz ļaužu cerību smiltīm. Partija valdībā izvirzīja piecus ministrus, no kuriem trīs strādāja sekmīgi, bet… Šobrīd uzdrošinos apgalvot, ka ne jau Zatlers personīgi izgudroja par Saeimas atlaišanu. Īstā padomdevēja bija viena blonda dāma Juta Strīķe. Neviens nepateiks, kas īsti ir šī sieviete – kaitniece vai fanātiķe. Pat avīžnieki izteikuši pieņēmumu, ka Strīķe varbūt aizvienam saistīta ar Maskavu, kur savulaik mācījusies. Es to neņemos apgalvot. Fanātisma deva viņas izrīcībās piemīt gan, reizēm pašai galviņa trīc. Skaļi sāktās izmeklēšanas pavisam reti devušas iecerētos rezultātus. Un tagad atcerēsimies: tika sākta kampaņa pret nelietīgiem oligarhiem. Lemberga tērpināšana jau bija sākusies agrāk, Šķēlem klāt neķērās, bet Šlesers likās gandrīz ar pliku roku paņemams. Strīķe grasījās veikt kratīšanu, bet Saeima to neļāva. Šlesers nebūt nav tik naivs, lai pie sevis glabātu to, ko nepienākas. Bet Strīķes dusmas bija tik milzīgas, ka Zatlers kļuva par galveno viņas gribas izpildītāju. Gan ezotēriskajās mācībās, gan dzīves praksē pierādījās universālais cēloņu un seku likums. Un ir noticis tas, ka viens no savulaik spīdošākajiem ķirurgiem ir kļuvis par ļoti nelaimīgu sirdzēju, bet viņa lolotā partija vairs knapi dvašo. Un būsim taisnīgi: pie Zatlera nopelniem ieskaitīsim faktu, ka valsts pārvaldīšanas darbā iesaistīta virkne talantīgu politiķu. Tagad partijai vienīgā iespēja ir pievienoties kādam stiprākam spēkam. Ja vien netraucēs dažu politiķu personīgās ambīcijas. Maza piebilde par oligarhiem. Var kādam patikt vai nepatikt Andris Šķēle, bet atzīsim, ka viņš savas politiskās darbības sākumā bija visai spilgta personība un veiksmīgs valdības vadītājs. Tolaik Šķēle nebaidījās veikt tautā nepopulāras lietas, ja nebija citas iespējas. Bet pēc vairāku gadu pārtraukuma Šķēle, pats būdams miljonārs, pieteicās par irstošās Tautas partijas glābēju. Lai izpatiktu tautai, Šķēle kļuva par tipisku populistu, kurš nevienam neļāva darīt neko tādu, ko tauta nesagaidītu ar urravām. Un notika tā, ka nepaklausīgos partijas biedrus kārtējām vēlēšanām nobīdīja saraksta apakšgalā. Un Tautas partija pajuka. Ceru, ka valcēnieši sapratīs manis teiktā zemtekstu.
