Laikraksts “Ziemeļlatvija” daudzkārt ir rakstījis par Latvijas Sarkanā Krusta Valkas komitejas ģimenes atbalsta centra darbību. Tomēr nesen uzzināju vēl kādu interesantu faktu – jaunā Valkas pamatskolas skolotāja Svetlana Švabe šajā centrā kā skolniece darbojusies jau no 5. klases un tagad pati kā Sarkanā Krusta brīvprātīgā ir kļuvusi par pasniedzēju ģimenes atbalsta centrā.Šo viņas biogrāfijas daļu man atklāja organizācijas Valkas komitejas izpilddirektore Gaļina Sokolova. “Svetlana mūsu organizācijā darbojas jau kopš centra atvēršanas un skolas gados aktīvi iesaistījās visos iestādes pasākumos. Viņa aktīvi piedalījās pirmās palīdzības sniegšanas sacensībās, kļuva par mūsu komandas vadītāju, ir vadījusi radošo darbnīcu un vēl kā skolniece izpelnījās godu būt par pedagoģes palīdzi. Šogad viņa pati bija mūsu vasaras skolas pasniedzēja. Svetlana ir ļoti punktuāla un vienmēr pilna ideju,” jauno pedagoģi raksturo G. Sokolova.Svetlanas biogrāfijā vēl ir interesanti pavērsieni, kas nav raksturīgi lielai daļai mūsdienu jaunatnes. Viņa ir izvēlējusies skolotājas profesiju un šogad pēc studijām Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā sākusi strādāt Valkas pamatskolā par jaunāko klašu skolotāju. Viņa nedomā par braukšanu laimes meklējumos uz ārzemēm, jo uzskata, ka arī Latvijā katram iespējams atrast darbu, kurā viņš var būt noderīgs sabiedrībai.Jūt prieku, ka palīdz citiemS. Švabe atzīst, ka patika pret darbošanos Sarkanajā Krustā viņā radās 11 gadu vecumā pēc piedalīšanās vasaras skolā. “Interese bija tik liela, ka mācību laikā uz ģimenes atbalsta centru devos pildīt mājasdarbus. Pēc skolas beigšanas, lai nezustu saikne ar centru un Sarkanā Krusta organizāciju, pieteicos par brīvprātīgā darba veicēju. Iemesls, kādēļ tā pieķēros Sarkanajam Krustam, varbūt meklējams Valkas komitejas kolektīvā. Tā bija iespēja pēc mācību stundām būt kopā ar draugiem, ļoti patika ģimenes centra pedagogi. Notika dažādi pasākumi, bija iespēja doties ekskursijās, tas viss mani saistīja,” stāsta S. Švabe.Vairāk pašas organizācijas nozīmi viņa sākusi izprast 8. klasē, kad iesaistījusies pirmās palīdzības sniegšanas apmācībā un piedalījusies sacensībās. “Esmu bijusi arī uz Latvijas mēroga sacensībām. Pēc manām domām, šādai organizācijai ir ļoti liela nozīme. Ir svarīgi, lai cilvēki kritiskos brīžos spētu palīdzēt nelaimē nokļuvušajiem. Otra nozīmīga lieta ir sociālā palīdzība, kas daudziem ļoti nepieciešama tieši mūsdienās. Mani gandarī, ka darbojos organizācijā, kurā varu padarīt krāsaināku ikdienu bērniem un vajadzības gadījumā palīdzēt mazāk nodrošinātām ģimenēm. Nereti šādās ģimenēs bērni jūtas atstumti. Tad ir svarīgi, lai viņi vismaz pie mums, centrā, justos vajadzīgi un redzētu, ka viņu ieceres un paveiktie darbiņi spēj citus iepriecināt,” saka Svetlana. Rāda to, kas bērnībā paticisPašlaik viņa kā pedagoģe ģimenes centrā vada radošas nodarbības bērniem, mācot gan rokdarbus, gan zīmēšanu. “Esmu nodomājusi aizvest arī savu audzināmo 1. klasi uz ģimenes atbalsta centru. Lai paskatās, ko citi bērni tur dara, un arī paši lai pamācās kaut ko izveidot,” saka skolotāja. Tā ir viņas vēlme šodienas bērnus iepazīstināt ar nodarbībām, kas savulaik kā skolniecei pašai ļoti patikušas. “Bērniem šāds centrs ir ļoti noderīgs. Viņi iemācās savstarpēji sadarboties, būtībā tā jau ir sabiedrība miniatūrā, kurā jāveic kopīgs darbs. Šāda darbošanās veicina bērnos patstāvību. Esmu novērojusi, ka tieši ģimenes centra nodarbībās mazajiem pašiem rodas daudz ideju, kuras viņi vēlas turpat arī īstenot,” apliecina S. Švabe. Ģimenes atbalsta centram viņa veltījusi arī otrā augstākajā mācību iestādē – Informāciju sistēmu menedžmenta augstskolā – iegūtās zināšanas. Šajā augstskolā Svetlana apguva interjera dizaineres specialitāti. Divus gadus viņai iznāca abās augstskolās studēt vienlaikus. Beidzot Informāciju sistēmu menedžmenta augstskolu, diplomdarbā divām ģimenes atbalsta centra telpām S. Švabe izstrādāja dizaina projektu, kas tagad īstenots. “Zīmēšana man ir patikusi kopš bērnības. Savukārt pusaudzes gados es mīlēju pamācīt mazākos. Iespējams, tas arī bija noteicošais faktors, kādēļ izvēlējos pedagoģes profesiju. Neko labāku par zīmēšanu un citu mācīšanu neprotu,” smej skolotāja un piebilst, ka ir vēl trešā lieta, kas viņai patīkot, – tā ir vēlme iegūtajās zināšanās dalīties ar citiem. “Tā kā abās augstskolās esmu ļoti daudz uzzinājusi, tad arī šī vēlme kļuvusi lielāka un kur gan citur to piepildīt, ja ne skolotājas darbā,” saka Svetlana.Profesiju izvēlējusies patstāvīgiNe visiem pedagoģijas studentiem bijusi tāda vēlēšanās. No viņas kursa tikai puse aizgājusi strādāt par skolotājām. Arī Svetlanas mamma ir skolotāja Valkas pamatskolā. Vēlos zināt, vai profesijas izvēle nav tomēr notikusi daļēji viņas ietekmē. “Nē, savu darbu esmu izvēlējusies patstāvīgi. Pēc manām domām, pedagoģija ir profesija, kurā arī pašam skolotājam nemitīgi jāmācās, un tas mani saista. Tā ir laba sajūta – apzināties, ka strādājot iespējams papildināt savas zināšanas, gūt arvien lielāku pieredzi. Turklāt daudz var mācīties arī no pašiem bērniem. Diemžēl dažkārt pieaugušie to piemirst,” saka pedagoģe.Savukārt dizaineres prasme Svetlanai ļauj uz apkārtējo vidi palūkoties vērtējošāk. “Valkā vairāk vai mazāk ir domāts, lai darba telpas iestādēs būtu skaistas un atbilstošas darbinieku vajadzībām. Tomēr ir vietas, kur vajadzētu veikt pārkārtojumus, lai cilvēki justos ērtāk,” secina skolotāja.Ieminos, ka daudzi viņas vecuma jaunieši tomēr nav spējuši atrast savu vietu dzimtajā pilsētā vai Latvijā, un viņi aizbrauc uz ārzemēm. Svetlana atzīstas, ka pati par prombraukšanu nav domājusi, bet ir pārliecināta, ka vairākums aizbraucēju projām dodas nelabprāt. “Es domāju, ka viena no garantijām, lai jaunieši tepat spētu atrast sev atbilstošu un interesantu darbu, ir laba izglītība. Tie, kas aizbrauc uz ārzemēm, bieži dodas meklēt kaut ko labāku, bet paši īsti neapzinās, ko vēlas atrast. Vairāk jāstrādā pašiem ar sevi. Es šeit esmu nolēmusi palikt un strādāt, jo zinu, kādēļ esmu mācījusies un ko vēlos darīt. Arī savas intereses ļoti labi zinu. Pati sev esmu izvēlējusies pareizāko ceļu un bija interesanti to darīt,” apliecina S. Švabe. Viņa piebilst, ka pati ir nolēmusi padziļināt zināšanas dizaina mākslā. “Šajā jomā esmu ieguvusi tikai pirmās pakāpes augstāko izglītību un domāju turpināt mācības,” skaidro Svetlana.Saista ceļojumi un grāmatasJaunā skolotāja nav arī aizmirsusi savu aizraušanos ar zīmēšanu. Pagaidām gan par izstādi vēl esot pāragri runāt, bet Svetlana ir ilustrējusi divus krievu dzejnieces Ļenas Šestakovas dzejoļu krājumus bērniem un tagad gatavo ilustrācijas trešajam. Dzeju viņa labprāt lasa arī skolēniem. “Mākslai, mūzikai un literatūrai ir liela nozīme dzīvē, jo tās cilvēkam māca iepazīt skaisto un izkopj viņā estētiskās jūtas, rada cieņu pret citiem un savu valsti,” ar pārliecību pauž skolotāja.Brīvajā laikā Svetlanai ir divi vaļasprieki – ceļošana un lasīšana. “Šovasar diezgan daudz iznāca ceļot pa Igauniju. Man ļoti patīk šī valsts. Mani saista igauņu raksturs – viņi ir ļoti aktīvi un nebaidās kaut ko mainīt, lai valsts ātrāk izaugtu. Un izaugsme Igaunijā ir redzama. Labprāt ceļoju pa Latviju, esmu bijusi vēl arī citās Eiropas Savienības valstīs,” stāsta S. Švabe.Literatūrā skolotājai vislabāk patīk brazīliešu rakstnieka Paula Koelju darbi. Vairākas grāmatas viņa cenšas lasīt angļu valodā, lai labāk apgūtu šo svešvalodu.Tieksmi pēc zināšanām viņa cenšas radīt arī savos audzēkņos. “Vēlos panākt, lai bērni jau kopš mazotnes vairāk skatītos paši uz sevi un vērtētu, kas viņus interesē un ko viņi grib nākotnē izdarīt. Labs pašvērtējums neļaus kļūdīties, izvēloties ceļu dzīvē,” apliecina skolotāja.
